Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 80-os un 90-os gados,
esam
nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām
mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas
košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu
pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās
ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas
pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.
Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem
un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,
atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās
ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.
Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,
atgriežoties mājās tad, kad
iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu
neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti
iedomāties.
Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,
un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai
un vienīgi mēs paši. Atceraties?
Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens
nepalika resns, jo
mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles
dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu
konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju
skatīties multeni, jo arī video mums nebija!
Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.
Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem
strautiņiem,
sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un
pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie
durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!
Vieni paši
cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs
vispār izdzīvojām?
Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no
kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir
pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti
komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.
Meitenēm
Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis
pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!
Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām
un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles
brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,
atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.
Ja esi viens no šīs paaudzes,
tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās
līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret
skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...
Un kā ir tagad?
- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;
- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;
- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;
- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem
nav e-pasta adreses;
- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā,
it kā joprojām atrastos darbā;
- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ,
lai to paņemtu;
- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;
Taisniba
Atslegas vārdi: dzīves gudrība3
Un ko darīt, ja esmu izdzīvojusi, lai arī dzimusi 70. g pašā sākumā? Un piekritīšu Rižajai- nav , nav tik traki , kā raksta pēdējās rindkopās Tavā tekstā.
Tu neticēsi , bet dzīvi arī tie, kas dzimuši 50gadu otrajā pusē, dzēra gāzēto sīrupūdeni pa 3 kapeikām no automāta un nedabūja nekādu haļeru no turpat skalojamās glāzes..., leca ar lecamauklām līdz sandalēm zoles cauras un spēlēja "kazaki-razbojņiki, un runājot par bloga pēdējo daļu- tici man- vēl nav tik ļauni