Viņa sēž man iepretim un rij... milzīgu gaļas gabalu. Rij un izbolītām acīm skatās manā plānajā zupiņā.
       – Kaut tu aizrītos, – bez ļaunuma ar vieglu izsmieklu nodomāju. Un patiesi – viņa aizrijas arī, seja kļūst sarkana, acis gandrīz izsprāgst no dobumiem. Teju ne ar šausmām viņa skatās manī kā iespējamā savas nelaimes cēlonī.
       Puišeļi iedur smilgu dundura vēderā un skatās, kā, nelielu loku apmetis, tas, konvulsīvi raustīdamies, saplok zālē.
       Autobusā iekāpj vecs cilvēks – neviena roka nepastiepjas, lai viņu atbalstītu, pieturētu, apsēdinātu.
       Ja gribam būt patiesi, mums jālasa Dikenss, Zolā, O’ Henri. Par šausminošu nabadzību, par sazilējušām bērnu rokām, kas stiepjas pēc maizes, par «svētku galdiem», uz kuriem pat dienišķās maizes pietrūkst, par tukšiem laukiem, par izmirušām mazpilsētām, kas auklē nabadzības un posta noziegumus.
       Kurā Eiropā tad mēs dosimies, kungi? Zolā, Dikensa un O’ Henri Eiropā un tajā, kur Buņķis rij milzīgu gaļas gabalu, ar ļaunu prieku vērdamies izdilušajā Cibiņā?
       Vai mēs būtu no Eiropas atpalikuši par simt un vairāk gadiem? Vai varbūt nelaime tā, ka mūsu likteni nosaka bijušie dunduru bendētāji un tie, kuri ar baudu rij, vērodami otru plānu virumu strebjam?
       Vai tad Ļeņins un Staļins arī nerunāja par laimīgu nākotni, kas iestāsies, kad visi buržuji būs likvidēti un ieviesta jauna, komunistiska domāšana?
       Un kas tad šodien ir tā «laimīgā nākotne»? Vai ne staļinisms otrādi – ka visi būs laimīgi tad, kad būs likvidēts «proletariāts», t.i., cilvēki, kas maizi pelna ar savu darbu? Vai tad Staļins uzskatīja sevi par noziedznieku, vai par tādu viņu uzskatīja apstulbinātais pūlis, īpaši tie, kuru laimīgā nākotne ar «spectiesībām» bija nodrošināta? Jo, lai izbadējuša priekšā rītu, vienmēr jābūt kādai pārliecībai par savu īpašo lomu, izcilo vērtību, notiekošā fatālo nenovēršamību (komūnisma uzvara) utt. Sak, ne jau es tai «glaunajā» mašīnā, bet mana izcilā vērtība. Kas rada «jaunu pasauli», iznīcinot tūkstošiem darba vietu, izpārdodot un piesavinoties, rīkojot konkursus, lai dotu darbu ārzemju firmām, kad pašu ļaudis ir bez darba, lai ievestu un ievestu, aizbildinoties ar «brīvo tirgu», smīnot bārdā par tiem, kas zina, ka ražošanu nosaka pieprasījums – atliek radīt tirgu un ražošana radīsies pati no sevis. Iznīcināsi tirgu un apstāsies jebkura ražošana. Un vai tas še nav sekmīgi darīts un izdarīts, sākot ar pašu pirmo neatkarības dienu?
       Bet kas tad viņiem, puišeļiem, kas īsās bikses nomainījuši pret garajām, bet nabaga kukaini – pret savu valsti un tautu...
       Un tā nu mēs ejam uz Eiropu – ar Buņķi, Cibiņu un īpaši vērtīgiem rijējiem.

G. Jaunzeme
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/13_maijs/lapa2.htm