Visi ir egoisti ,pat tas kurš nodarbojas ar labdarību.Viņš grib izrādīties ,paskatieties kāds es labiņais,un pat tas kas to dara anonīmi,varbūt tiks gaismā un ja nē tad tas Kungs to redzēs.<Svoja rubaška bļiže k telu.>krievu.

Ar egoismu ir tāpat,kā ar greizsirdību-cilvēki runājot par šīm abām parādībām nezkāpēc iedomājas to galējo-slimīgo....
Es pilnīgi noteikti negribētu sev līdzās cilvēku,kuram nebūtu savs viedoklis un itvisam piekristu,bet prastu vēl arī egoistiski aizstāvēt savu viedokli un tāda,kurai vienalga-kur eju,ko daru,kur biju un kur iešu-tādu es labāk redzu ejam,nekā nākam!:)))
Vienvārdsakot-jābūt greizsirdīgi-egoistiskai/normas robežās/!

Tad varam vienoties par veselīgu un pārmērīgu egoismu kā divām atšķirīgām kategorijām?  

Leonīds,manuprāt,jauc despotismu ar egoismu!:)

PS.
Slimam cilvēkam egoisms nav ne grama-tas klausa visiem ārsta norādījumiem,jo pats ir Bezspēcīgs!

Mēs visi vairāk vai mazāk esam egoisti un kurš to noliedz-tas ir vēl lielāks egoists,nekā Es!Piemērs iz dzīves nav tālu jāmeklē-strīdi sākas,ka viens nedar tā,kā otrs grib,bet tas otrs nav mazāks egoists,jo nedarīs tā,kā pirmais grib-tak jau grib,lai kaut *mazdrusciņ* piekāptos....:)
Tāds cilvēks-bez savas porcijas Egoisma-tāds visulaiku dara,kā grib citi-tādiem svarīgākas ir citu vēlmes,ne savas!

psihologi uzskata, kad egoisms piemīt visiem psihiski veseliem cilvēkiem. Egoisms – tā nav ne slikta vai laba atzīme, bet gan tā ir rakstura iezīme, kura var būt attīstīta lielākā vai mazākā mērā. Tāpēc nav vērts kādu nosodīt par egoisma esamību: nosodīt var tikai to pakāpienu kurā tas rodas. Tā rašanās laikā ir vēl pieskaitāms arī paviršais egoisms (es esmu viss, bet visi pārējie ir nulles), pašsagraujošais egoisms (es esmu nekas, paskatieties kāda esmu es niecība) un veselais egoisms (sapratne par savām un citu vajadzībām un to saskaņošana ar savu labumu).

  EGOISMS ir - CENTĪBA  PAŠAM  DZĪVOT, SPĻAUJOT uz TAUTAS  SPĒJĀM
  DZĪVOT, tas manuprāt ir EGOISMS.