Jāni..man ir liels prieks,ka dzīvē ir tādi-skaidras dvēseles cilvēki,kā jūs...bet,.tas ir ļoti grūts uzdevums-visur savā dzīvē pastāvēt par taisnīgumu,kur nu vēl apkartnē ....bet,dzīvē uz to vajadzētu tiekties

  Nuja,lai nākošajā rītā TAISNĪGUMA  MEKLĒTĀJU ATRASTU ar PĀRŠĶELTU  GALVU...

Jā, šo vārdu drīkstam attiecināt un lietot arī mūsu vēsturē, lai gan esam to iemācījušies tikai nesen, domājot par Dienvidāfrikas apstākļiem, kur līdz beidzamam laikam tā sauktais melnais cilvēks nemaz netika uzlūkots par cilvēku. Patiesību sakot, stāvoklis līdz ar vietējo cilšu pakļaušanu bija izveidojies arī šeit Latvijā un Igaunijā, un pakļautajās zemēs šeit pakļāvēji bija tikai plāna virskārta pāri zemajai, nospiestajai, praktiski beztiesīgajai, varētu sacīt, pavisam anonīmajai zemnieku kārtai. Raksturīgi tas, ka šinī laikā nekādi tautas apzīmējumi netika lietoti – ne igauņu, ne latviešu. Ja vēl iepriekšējās cīņās tas tā bija, tad nu sadalītajā zemē, kur bija cīņas par zemes turēšanu, piebiedrojās vēl nākošās cīņas, kad bruņinieki, kuriem bija dotas tikai lēņu tiesības, meklēja šīs lietas vēlāk pārvērst par īpašuma tiesībām uz apvidiem, kas viņiem bija piešķirti. Un ar to saistījās arī zemnieku kārtas pakļautība vietējai varai, vietējai pārvaldei, vietējam kungam. Šauras lokālās un šķiriskās intereses, savstarpējā sacensība bez apvienojošās valstiskās domas padarīja šo virskārtu allaž labprātīgu pakļauties jebkurai varai no ārpuses, kura tikai garantēja tās kārtas interešu un privilēģiju saglabāšanu. Tā tas bija gadu simtiem cauri.

taa ir un shaadi vadot dziivi cilveeks atradiis patiesiibu.