Pēc vecās vai jaunās sistēmas, vienalga kuras, mana vēstures zināšanu atzīme censtos iespraukties starp 3 un 4. To, ka galīgā tūtē, bedrē, grāvī esam šodien gan zinu.

To, ka tas, kurš laikam bučoja sarkanbaltsarkano karogu pirms uzcelšanas tornī pirms diviem gadu desmitiem, teica - man pašam kungam būt, man pašam arājam, aizmirsts. Vairumam aizmirsts. Labi un ērti aizmirsts. Diezin vai kāds no tiem, kas ir, bija pie varas, ir gribējis būt arājs. Kungs gan.

Vecais sifilitiķis Ļeņins, kura mācībām cauri gājuši gandrīz visi (jāmācās zinātniskais komunisms nebija jau tik traktoristiem un apkopējām) esot sajūsminājies, ka kuru katru ķēkšu, tikai drusku apmācot, var likt valsts vadībā. Tā drusku apmācīšana gan ar laiku aprobežojās ar iestāšanos tikai vienā esošajā partijā. Un tad jau viss notika. Tiesa, ir arī tādas teorijas par slavenajiem padomijas gadiem, ka par īstu, varenu noziedznieku bija grūtāk kļūt nekā nonākt tās pašas partijas vadībā. Jo tās abas kustības bija "visiem neredzamām" saitēm saistītas.

Tagad kaut kādi naivie gaida, ka nāks jauna valdība, nāks jaunas izmaiņas, varēs izķepuroties no tā grāvja, kurā pa 20 gadiem esam iegrūsti vai paši iekāpuši.... Lai tik gaida. Visi tie, kuri šodien ir visaktīvākie, visneapmierinātākie ar notiekošo, ir jau aizbraukuši uz citām valstīm. Viņi gādā par sevi. Par sevi ir jāgādā. Uz sava rēķina, ar savu varēšanu jāgādā. Ne tā, kā to dara tie, kas spējuši iedzīvoties tik uz citu rēķina, bez izglītības. Esot vien prasta ķēkša, vada citus.

kas tagad mainīsies? Gan jau nekas. Piemēram? Kas tad ir ievēlēts? Tie, kas nolaida, pārdeva, sadalīja Dienu, neaizmirstot piepildīt ar miljoniem savas kabatas. Tas ir gudri? Gudri būtu taisīt Dienu, sekojot līdz visām iz un pārmaiņam un pildīt savas kabatas.

Bet slimai sabiedrībai jau nevajag, lai katrs tajā būtu pats kungs, pats arājs. Slimā sabiedrībā visi grib būt tik kungi