G. Ulamaņa kungs!

       Nešaubos, ka atceraties mūsu tikšanos 1992. gada pavasarī Jūsu darbavietā Rīgas rajona sadzīves pakalpojumu kombinātā.
       Taisnības un godīguma vārdā (šādi jēdzieni, patīk vai nepatīk, kā abpusēji griezīgs zobens pastāv un pastāvēs) esmu spiests atgādināt, ka pie Jums palika vairāki mani grafikas darbi, piemiņas zīme «Kārlis Ulmanis 115», reproducēta enciklopēdijā «Māksla un arhitektūra biogrāfijās», «Latvija un latvieši» 2., 1992. gada septembrī eksponēta Latvijas Vēstures muzejā Kārlim Ulmanim veltītajā izstādē.
       Mūsu noruna un personīgi Jūsu priekšlikums bija, ka pēc konsultācijas Kārļa Ulmaņa piemiņas fondā saņemšu telefoniski no Jums atbildi minēto darbu sakarā, lai vienotos, kā veltījumu izmantot, bagātinot Kārļa Ulmaņa atceri.
       Arī to Jūs labi zināt, ka Jūsu apsolītā telefonsaruna nekad nav notikusi. Vārdu neturējāt, solījumu pārvērtāt bezatbildīgā, necieņu apliecinošā attieksmē un man piederošos darbus joprojām neesat atdevis. Tātad tie ir piesavināti.
       Ētika, cilvēku tikumiskās rīcības normu sistēma, kategoriski pieprasa atbildi. Jums cita ceļa nav, kā izvairīgi augstprātīgi turpināt brīvprātīgās saistības ignorēt, kas izraisīs attiecīgu reakciju, vai visu kompensēt. Noilguma nav. Diemžēl!
       Ņemot vērā Jūsu rīcības radīto īstenību, Taisnība nepārtrauks rakstīt ar mazo burtu Jūsu vārdu melnās grāmatas vismelnākā pretlatviskās darbības lappusē. Par bēdīgo saturu gadu garumā bagāti esat parūpējies. Maldāties, ja cerat, ka oreols tomēr iemirdzēsies. Nekad tas nenotiks!
       «Kas pats pienākumus nepilda – nevar prasīt no citiem, lai tie tos pilda.» (Dr. Kārlis Ulmanis)

Artūrs Kiršfelds,
Latvijas Mākslinieku savienības biedrs,
Rīgā, 1999. gada 29. aprīlī.  
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/13_maijs/lapa3.htm