Skumji. Bēdīgi. Tās nav skumjas vai bēdas, kas ir īslaicīgs process. Man ir tas ieilgušais.
Labsajūtas noslēpumi, knifiķi utt... Agrāk to bija daudz, tagad arī - visi ikdienas sīkumi tak rada baudu. Ja neaizmirst uz tiem paskatīties, ieraudzīt tos.Sveces dedzinu bieži, to liesma ir tik skaista. To degšana arī attīra no citu ievazātās negatīvās enerģijas, ko nemaz nepamanu. Katru vakaru pateicos, ka esmu izdarījusi visu, ko gribēju. Ko gribu? Daudz laba un jau vakar...Pagāšnedēļ izvārīju ķirbju un cidoniju zapti (šogad nekā cita nebija, ko vārīt). Forša zapte iznāca, pašlaik vēl domāju, ka nākamgad vārīšu atkal. Mazo burciņu domāju aiznest uz kūkas ēšanu, uz kuru, ja saņemšos, iešu. Cepu arī ķirbju karbonādes. Kas tās tādas? Līdz šim cepu tikai kabaču karbonādes, bet šogad izcepu arī ķirbju. Cep tās tāpat kā gaļas karbonādes, tik pirms cepšanas neklapē un neber virsū piparus.Pirms kādām pāris nedēļām savai vecajai kaimiņienei teicu - ja jau tas liktenis visu man ir atņēmis, viņš varētu man ko iedot arī. Viņa nosmēja - gaidi ar maisu. Es - nu tad lai tas liktens iet bekot. Te daudzi runā - Dievs tā lēmis, Dievs dos. Jā. Bet īsti ticīgie ir teikuši arī tā - Dievs kādreiz arī kļūdās.Kā man pietrūkst īstai laimei? Bērnu. Bērnu, kuri jau ir pieauguši cilvēki. Pietrūkst ne jau viņu fiziskā tuvuma, tas laiks sen pagājis, kad meita ielīda klēpī un noteica tik - es gribu tevi samīlēt. Pietrūkst telefoniska jautājuma - kā tev iet, prasījuma - izdari man to... Ja visu zaudē, tad ko iegūst. Ko? Man patīk parunāt, uzklausīt citu sāpi un priekus. Bet citus neklausu, uzskatu, ka arī citiem citi nav jāklausa. Mums gan visiem jābūt atvērtiem.Varbūt atvērtība ir labsajūta? Rīt spīdēs saule, kaut mazliet, bet spīdēs