Starp bauslību un evaņģēliju tātad pastāv atšķirība, ko mēs nespējam atcelt, kamēr mēs dzīvojam šajā grēka un nāves pārņemtajā pasaulē. Lietot Dievu vārdu tikai vienā versijā — vai nu tikai bauslību vai nu tikai evaņģēliju — nozīmē pazaudēt Svēto Rakstu jēgu, sagrozīt Dieva prātu. Ja mēs, piemēram, teiktu: saistoša ir tikai bauslība, Dievs tikai uzstāda mums prasības un tādēļ mūsu uzdevums ir tikai darīt labos darbus, tad mēs noniecinātu Kristus darbu un Viņa krusta nopelnu mūsu labā. Bet noniecināt Kristus darbu vienlaicīgi nozīmē arī noniecināt Dieva Likumu, jo Kristus darbs bija bauslības piepildīšana, parādot pilnīgu paklausību Dieva svētajai gribai. Un arī pretēji. Ja mēs sakām: saistošs ir tikai evaņģēlijs, kad Dievs visu mums dāvā, mums ir tikai jātic, - tad mēs tāpat noniecinām Kristus godu un Viņa darbu. Jo Viņa gods bija Viņa ciešanas un Viņa vietnieciskā nāve par mums bija pilnīga pakļaušanās tai pašai Dieva gribai, kas mums ir atklāta ar bauslību. Tātad ja kāds mēģina ar loģikas palīdzību atcelt evaņģēlija un bauslības atšķirīgumu, vēloties vienu vai otru parādīt kā nesaistošu, tad viņš nošķiras no Dieva atklāsmes un nonāk vai nu libertīnismā jeb pārliecībā, ka viss ir atļauts vai legālismā jeb pārliecībā, ka taisnība Dieva priekšā iemantojama, izpildot bauslību, vai nu arī izmisumā. Tāpēc nedz bauslību nevar integrēt evaņģēlijā, nedz evaņģēliju var reducēt uz bauslību, bet gan draudzē ir jāsludina bauslība un evaņģēlijs — allaž katrā pasludinājumā, stingri ņemot vērā to atšķirīgumu.