LATVIEŠU STRĒLNIEKI

Strēlnieki - septiņsimt gadu
Slāpētās tautas skaļākais kliedziens
Slepus sentrītais nazis
Kas pāršķēla virves, lai varētu elpot

Pusnaktīs baigās un aklās
Pie Veisiem, pie ķekavas, Slokas un Smārdes,
Tīreļa purvos balti kā spoki
Jūs gājāt nāvē

Strēlnieki lepnie, jūs zēni,
no Latvijas pļavām un mežiem

Dienu un nakti pie Juglas
Traki un melni kā čugunā lieti
Jūs vācu lepnumam - gvardiem
Un viņu pārspēkam stāvējāt pretī

Krievijas netīro ielu
Sausās un slāpstošās lūpas
Skūpstījāt asinīm savām
Jūs - brīvības dēļ

Zēni no Nordeķu priedēm
Zvaigžņu un Rēveles ielām

Es redzu pie debesīm naktī
Tur, kur mākoņi mēnesi rok
Pulks pēc pulka nāk aizsaules taktī
Ceļas mirdzot un atkal plok

Tie ir strēlnieki, kuru vairs nava
Un kuru nebūs otrreiz vairs
Tikai viņu mūžīgā slava
Tautu sargās kā karogs kairs.