Dažreiz, domājot par kādiem vēsturiskiem notikumiem, jā, arī procesiem, jānonāk pie secinājuma, ka tas vai cits notikums vai process ir bijis iespējams tikai tāpēc, ka attiecīgajām darbībām savu „nekļūdīgo” „svētību” ir devusi kāda persōnība. Persōnība, kura ir bijusi pasludināta par vismaz līdzās Dievam stāvošu. Persōnības kults. Atcerēsimies kaut vai pašu izteiktāko - Staļina personības kultu. Pieminēt varam arī nozīmībā daudz sīkāko V.V. Freibergas kultu.
Cilvēki šādai persōnībai akli ticēdami darīja gan labus darbus, gan vislielākās muļķības. Cilvēki līdz pēdējam uzticēdamies šādai persōnībai pārstāj paši domāt, attīstīt sevi, un lēnām kļūst par ganītu lopu bariņu. Šādā sabiedrībā brīvdomātājus vai nu represē, jeb, labākajā gadījumā uzskata par dīvainīšiem. Sak, šis jau nu nebūs gudrāks par pašu ... .
Tagad, skatoties vēsturē nevaram vien nobrīnīties – kāpēc cilvēki toreiz nav sapratuši tik vienkāršas lietas, kāpēc ticējuši acīmredzamām aplamībām, kāpēc tik akli sekojuši... . Patiesībā šodienas sabiedrība nav ne par santīmu gudrāka. Tā atkal ir kulta varā? Nē, nav jau mums šobrīd nevienas tādas persōnības kas būtu piespiedusi gandrīz visu sabiedrību sev sekot. Tie mūziķi, sportisti, sabiedriskie darboņi un vēl daži ap sevi pulcē tikai nelielus fanu pulciņus. Tas neskaitās.
Sabiedrība ir valsts pārvaldes iekārtas kulta varā. Mums taču laiku pa laikam gan TV gan laikraksti atkārto, ka demokrātiskā valsts iekārta esot pati labākā. Demokrātiskās vērtības esot augstāk stāvošas par visu. Tas nekas, ka liela daļa no šīm „vērtībām” būtībā ir liekamas pēdiņās. Tas nekas, ka šī iekārta būtībā ir destruktīva. Tas nekas, ka tā ir pilna pretrunu un melīga (vara taču nepieder tautai). To sabiedrība neredz. Tiek kas redz – klusē. Tie, kas neklusē tiek pasludināti par dīvaiņiem. Tie, kas ne tikai neklusē, bet pat cenšas kut ko mainīt tiek apvainoti radikālismā, un pat dažādi represēti. Ne jau tūlītēja nošaušana vai ieslodzījums ir vienīgās iespējamās represijas. Var gan karjerai, gan uzņēmējdarbībai patraucēt, gan citādi „vest pie prāta”. Atcerēsimies par to nākošreiz kad dzirdēsim pieminam radikāļus. Varbūt pat būtu lietderīgi ieklausīties viņos? Varbūt beidzot kļūt brīvam savos uzskatos?