Paskaties manās acīs un no sirds pasaki, ko Tu tajās redzi...

Laimi? Nēsi akls, atver acis un skaties vēlreiz.

Vai tiešām Tu tur redzi laimi?

No visas sirds Tu to saskati?

Nav laimes tur ne lāses, nemāni sevi.

Es skatījos Tavās acīs bezgalīgi ilgi un redzēju vienu un to pašu-

Stikla acis!

Es gribētu zināt vai aiz tām stikla acīm ir palicis kautmazliet tas siltums un mīļums?

Man pār vaigu tecēja karstas asaras. Un tās asaras izveidoji Tu! Ar savu aukstumu. Es to saku atklāti, jo es mēģināju Tevi saprast. Es tiešām centos saprast.

Saproti es nēsmu lieta, kuru var nolikt skapī, kad Tev tā nav vajadzīga un izņemt, kad vajag. Esmu cilvēks. Ar sirdi, kura tagad ir vientuļa. Manas asaras nodzēsa mīlestības uguni sirdī. Saproti mani, lūdzu. Manā jūrā bija vētra, bet viņa jau ir norimusi, jo vairs nevarēju dzīvot ar viltu. Tikai nesacel vētru atkal.

Tu man biji ļoti svarīgs. Es iemācijos staigāt tumsā un dzīvot no sirds. Bet tu sagrāvi visu, ko mēs kopā cēlām. Es nebiju spējīga visu sargāt viena. Man trūka tavas palīdzības.

Vai vari atbildēt uz vienu vienīgu un neciešamu jautājumu?

Kas es Tev esmu? Nē, nesteidzies, Tu padomā kārtīgi. Ja es aizietu vai Tu mani noturētu, mīļi apskautu un prasītu lai palieku?

Klusuma minūte naktī...

Varbūt arī tik tikai esmu...