Esmu bijušais Mordovijas koncentrācijas nometnes N–7 politieslodzītais. Apcietināto lielākais vairums bija pastāvīgi par kaut ko noraizējies: tie vienmēr kaut kur steidzās, kaut ko meklēja. Dažiem rūpēja sameklēt kaut ko ēdamu pustukšajiem vēderiem, citiem interesēja vēl un vēlreiz pārlūkot dzeloņstiepļu žogu un dēļu sētu, cerībā atrast kādu vaļīgāku vietu, lai rastu iespēju izbēgt. Citi savukārt ložņāja tiem nopakaļ spiegodami, lai varētu laicīgi informēt administrāciju par potenciālajiem bēgļiem.
       Ieslodzītos varēja iedalīt divās kategorijās: proti, viena, kura rūpējās par savu fizisko eksistenci, par izdzīvošanu, un otra, kura stāvēja grūtajai ikdienai pāri un dzīvoja pēc tajā pašā nometnē ieslodzītā latviešu žurnālista, karavīra un mākslinieka Makša Cālīša principa: mani var ieslodzīt un iznīcināt tikai fiziski, bet mans gars nav nedz ieslogāms, nedz iznīcināms. Diemžēl šai otrai kategorijai varēja pieskaitīt tikai nelielu daļu katordznieku kontingenta. Tādi, manuprāt, bija Ernests Laumanis, Egons Mehlbergs, Gunārs Astra, Ulrihs Vaskis, Leopolds Paraseks. Šie vīri jau tajā laikā bija pārliecināti antikomunisti, patrioti un cīnītāji par brīvību. Šie nesalaužamie varoņi uzskatīja, ka viņi nav zaudējuši cīņu, bet gan tikai maznozīmīgas kaujas un ka izšķirošā, uzvarošā kauja vēl ir tikai priekšā un tai ir rūpīgi jāgatavojas. Atrazdamies ieslodzījumā, tie meklēja domubiedrus, savstarpēji apmainījās ar visa veida informāciju, sprieda par jaunām, efektīgākām cīņas metodēm, centās izglītoties, cik vien tas tajos apstākļos bija iespējams. Viņi uzskatīja, ka ieslodzījuma laiks ir jāizmanto maksimāli lietderīgi, lai kļūtu garā vēl spēcīgāki un bagātāki. Laiku viņi vērtēja augstu un katru brīvu mirkli veltīja un ziedoja šiem cēlajiem mērķiem. Viņi bija auguši A. Grīna, L. Breikša, K. Gopera, E. Brastiņa un citu domātāju garā, un rūpējās, lai šis gars turpinātu dzīvot un zelt arī jaunajā paaudzē.
       Ja šodien būtu dzīvi Ernests Laumanis, Gunārs Astra, Voldemārs Tamanis, Otto Baltiņš, Voldemārs Zariņš un simti citu mūsu viskvēlāko patriotu, viņi runātu tāpat, kā to pauž Jūsu avīze «Latvietis Latvijā». Šī vairāku paaudžu varoņgara nemirstība atradusi turpinājumu jaunajos patriotos, un, ja Jums ir tādi domubiedri kā Viktors Birze, tad tas izsaka visu. Tādi drosminieki un uz pašuzupurēšanos spējīgi vīri kā L. Gedrovičs, L. Inkins, J. Derums un citi Jūsu sabiedrotie ar savu piemēru veicina arvien jaunu patriotu izaugsmi, un tas ir tikai apsveicami, jo cīņa par latviešu tautas atbrīvošanu vēl joprojām turpinās, un izšķirošā kauja vēl ir priekšā. Deokupācija, dekolonizācija un derusifikācija – šīs neatrisinātās problēmas ir aktuālas joprojām.
       Es uzskatu, ka valsts, kurā mēs pašreiz dzīvojam, ir tikai tāda slāvlatvija, tāds izsmiekls par neatkarīgu valsti, kurā tiek pārkāptas cilvēka tiesības, pie tam kliedzoši, manas, latvieša, kurš dzimis brīvajā Latvijā, cilvēka tiesības, jo nodevīgā valdība spiež mani dzīvot vienā valstī ar okupētājvalsts soldafoniem–marodieriem, kriminālnoziedzniekiem – degradētiem elementiem un viņu pēctečiem. Man ir pastāvīgi jāizjūt viņu naids pret mūsu valsti un latviešiem. Mani pazemo arī tas, ka 7 lielākās Latvijas pilsētās 70% iedzīvotāju ir latviešus nīstošie sveštautieši un ka tie, kuru pārziņā ir ievērojamākā daļa ekonomikas, tuvākajā nākotnē var sagrābt arī politisko varu. Latviešu nācija ir apdraudēta, un tikai tādi vīri kā iepriekšminētie un viņu domubiedri var radīt šo draudu novēršanai nepieciešamo pretspēku. No šo vīru vidus ir jānāk visaugstāko rangu, valsts prezidentu ieskaitot, valdības pārstāvjiem, jo tikai patiesi patrioti spēs gādāt par latviešu tautas nākotni. Pašreizējā nodevīgā valdība ar prezidentu priekšgalā Slāvlatvijas izveidošanu uzskata par tik lielu sasniegumu, ar kuru var lepoties pat ārvalstu diplomātu priekšā, kā to darīja G. Ulmanis nupat notikušajā preses konferencē. Šis nožēlojamais subjekts ar gandarījumu apgalvoja, ka Latvijā esot radīti nepieciešamie apstākļi, lai civilokupantu masa nedomātu par izbraukšanu no Latvijas. Vai ar to viņš nav ciniski uzspļāvis latviešu tautas cerībām un ticībai, tās lielajiem upuriem 50 okupācijas gados?
       Tāpēc ir nepieciešams aktivizēt cīņu par latviešu tautas tiesību ievērošanu un kliedzošo netaisnību novēršanu, tāpēc ir slavējama Jūsu avīzes svētīgā darbība objektivitātes uzturēšanā.
       Lūdzu publicējiet laikrakstā «Latvietis Latvijā» šo atklāto vēstuli! Par uzrakstīto uzņemos juridisku un morālu atbildību.
       Politiski represētais un nacionālās pretestības kustības dalībnieks

Agris Šefers
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/14_junijs/lapa3.htm