Uzliec masku,un sāc tēlot klaunu,liec visiem smaidīt..

Kaut iekšēji tu sabrūc kā  koka mājiņa,kas celta no skaliniem..

Aizver acis,un atceries to,ka esi klauns,un Tu nedrīksti raudāt..

Kad vienmēr smiesies par Teviem jokiem..

Bet kādu dienu saproti,to ka nesmejās par Taviem jokiem,

Bet gan par Tevi pašu,par to kāds Tu esi..



Mēs neviens nevaram būt ideāls,

Mēs protams varam censties kādam līdzināties,bet tādā veidā mēs pazaudējam paši sevi..

Tu vari izlikties un palikt plaģijāts,un pēc kāda laika saprast,kad Tu neesi nekas..

Tikai tizls sekotājs un lētacīgs cilvēks,kas tic visam ko Tev saka..



Izej laukā,paskaties deebesīs un padomā,kas Tev ir..

Vai Tu esi tas,kas Tu vēlies tieši tagad būt..

Vai Tev vienmēr būs kāds blakus,kad Tevk ādu vajag..

Vai arī esi kāds pakaļdarinājums..

Kas skrien ja pasauc..iedod uzpīpēt iedzert..



Tu nedrīksi apsmiet cilvēku tikai tāpēc,kad viņš ir savādāks,Tu nedrīksti tēlot baigi kruto..

jo tas jau ir līmenis,cik Tu vari zemu krist..

Tu krīti krīti krīti dari visiem pāri,un tad Tev varis nav neviena..

Visi no tevīm ir novērsušies,un pat tā varbūt ir labāk..



Būt vienam un noticēt dienai,kad kādreiz viss mainīsies.

Arpus tā kas bija,Arpus tā kas būs,

Arpus,laika ši,viens te pazuds.

Arpus tā ka sāp,arpus tā ka zūd,

ļauj man vienam būt..!