Visbaltākie sniegi ir tie,
kas bērnam uz plaukstas krīt.
Un tas jau nekas, ka snieg
vien šodien, un varbūt vēl rīt.

Vistīrākās domas ir tās,
kas bērna sirsniņā dzīvo.
Mazas rociņas apskauj ziedu,
un kauslapās sniegpārslu mīļo.

Visbaltākie vārdi nav dzimuši,
tos audzēju dziļi sevī,
lai īstajā brīdī reiz laistu
pret sirdi, ko kāds man ir devis.

Starp baltu un melnu ir rasa,
kas bērnam uz vaidziņa skumst.
Pēc melnā ir balts un saule,
un vakars, kas uzzied, pirms tumst.

Visbaltākie sniegi ir tie,
kas mazulim smieties liek.
Visbaltākie esam, kad dodam,
kaut pašiem daudz nepaliek.

Viss balts. Ar sniegbaltu sveci
drīz Svētvakars atkal būs klāt.
Lai protam visbaltākos vārdus
kā cerību dāvāt un krāt.

/wnk.Laimdota/