Pa  zirnekļu austu taku,
Kas rīta rasā mirdz,
Pa nokultu labības lauku
Nebēdnis rudens klīst.

Tam mākoņu platmale galvā
Un lietus mētelis garš,
Tam vēja stabules rokā
Un nosarcis pīlādža zars.

Ar vēju stabulēm pieskandē mežus,
Kad zeltainas rotas tiem sviež
Un sūnu paklājiem  zaļiem ,
Sarkanas dzērveņu pogas diedz.

Bet vakaros iegriežas dārzā,
Kur dāliju meitenes zied
Un aicinot tās uz deju,
Rudens vēja virpulī griež.

Pa varavīksnes tiltu,
Kad citu dien projām tas steidz
Viņš rīta agrumā dārzam
Baltu salnas villaini sedz.

Silva