Nakts asaras pār zemi klusi nobirst
Un nedzirdamas vēsā zālē  krīt.
Nakts asaras kā spožas rasas pērles,
No rīta aizmigušo ziedu skropstās trīss.

Steidz saule agri iebrist rasotajās pļavās,
Pirms vēja deja pār tām skrējusi.
Tā rasas lāses saver smilgas skarā
Un ziedus krāsās tērpj, ko jūras dzelmē smēlusi.

Ir rudzupuķēm jūras zilums ticis,
Ir margrietiņām  viļņu putu sniegs
Un magonēm no krāšņā saules lēkta,
Ir ticis sārti ugunīgais prieks.

Kad atkal nakts klās zemei zīda sagšas
Un pļavās sidrabainas rasas pērles bērs,
Tad izejiet pa gaišu mēnes taku,
Lai redzētu cik skaisti rasa naktīs zied.

( SILVA )