Ar interesi izlasīju Jūsu vēstuli. Slavējami, ka Jums ir sava nostāja un Jūs to aizstāvat. Man prieks, ka latviešu tautai svarīgākajos jautājumos esam domubiedri. Protams, tikai nacionālpatriotu vienotība var nodrošināt mūsu tautas un valsts pastāvēšanu nākotnē, tāpēc vienmēr esmu aizstāvējis viedokli, ka visiem nacionālajiem spēkiem jāapvienojas. Būdams laikraksta «Nacionālā Neatkarība» redaktors, aktīvi atbalstīju LNNK un TB apvienošanos. 1997. gada «NN» 14. numurā rakstā «Par nacionālo spēku apvienošanos» rakstīju: «Apvienošanās vadmotīvam jābūt radniecīgi domājošo piesaistīšana, nevis augstprātīgai vecākā brāļa pozai - kas grib, lai nāk pie mums. LNNK un TB divsavienība vien var arī nedot gaidītos rezultātus.» Mani uzskati nav mainījušies. Tāpat kā Jūs uzskatu, ka 7. Saeimas vēlēšanās nacionāļi neguva cerētos panākumus tādēļ, ka nespēja apvienoties. Vienīgi nedaudz citās domās esmu par to, kam par to jāuzņemas atbildība pirmām kārtām. Jūs vainojat sīkpartijas, es turpretim uzskatu, ka par vienotāju bija jākļūst lielākajai un vecākajai nacionālpartijai, proti, TB/LNNK. Pēc abu partiju apvienošanās aicināju tēvzemiešus pulcināt vienkop visas nacionālas ievirzes partijas un tieši par to izpelnījos TB «vadoņu» dusmas. Ja sekojat politiskajām norisēm valstī, Jums vajadzētu zināt, ka TB (tāpat kā kādreiz LNNK) nemitīgi notiek «partijas rindu tīrīšana». Šaubos, vai tas ir ceļš uz vienotību. Nosaukšu tikai nedaudzus no TB izslēgtos: Aivars Andersons, Zinta Zviedre, Leonards Inkins, Laimonis Gedrovičs, Harijs Osis. Rindu «tīrīšana» nevienu partiju stiprāku un populārāku nav darījusi. Daudzi, nespēdami samierināties ar TB divkosīgo politiku – partijas programmas nepildīšanu, nemitīgo piekāpšanos «LC», pērn arī DPS un citiem kosmopolītiskiem un prokrieviskiem spēkiem – no TB aizgājuši paši, piemēram, Romāns Pussars, Juris Putriņš, Gunārs Birkmanis, Velga Vilciņa, Jānis Docītis, brāļi Belti u.c.
       Jūs man pārmetat par tēvzemiešu vadībai adresēto kritiku. Iebildīšu, ka kritika ir progresa virzītāja, diemžēl daudziem mums ir saglabājusies komunistiska domāšana un jebkura doma, ja tā atšķiras no vadības viedokļa, tiek uzskatīta par nepiedodamu grēku.
       Savā vēstulē diezgan kritiski izsakāties par Visvaldi Lāci, Leopoldu Ozoliņu, Kārli Čerānu, Odiseju Kostandu, Jāni Mauliņu, Gundaru Valdmani. Protams, neviens no mums nav bez trūkumiem, bet, kā saprotu, Jums un acīmredzot arī TB vadībai sirdij tuvāki ir tādi politiķi kā Gorbunovs, Čepānis, Čevers, Birkavs, Seiksts, Kaksītis un tiem līdzīgi, ar kuriem tēvzemieši brāļojās 6. un 7. Saeimā. (Par to jo spilgti liecina daudzi balsojumi Saeimā, it īpaši balsojums par aizliegumu bijušajiem kompartijas funkcionāriem kandidēt Saeimas vēlēšanās: neviens no TB vadības – ne Grīnblats, ne Dobelis, ne Straume – šo priekšlikumu neatbalstīja.) Vai varat pateikt, kāpēc?
       Ar lielāko daļu tēvzemiešu man joprojām ir draudzīgas attiecības un līdzīgi uzskati, un vērtējumi par TB vadības darba stilu un pašreizējo stāvokli valstī, un tikai nedaudzi no «vadoņiem», kam šķiet, ka apdraudu viņu pozīcijas, netur uz mani labu prātu. Tēvzemiešu rindās joprojām netrūkst krietnu nacionālpatriotu, piemēram, Eduards Berklavs, Zigurds Strīķis, Dainis Stalts, Jānis Maurītis, Ralfs Birķis, Oļģerts Dzenītis, Andis Fiģis, Vilnis Ķirsis, Inārs Gulbis, Visvaldis Feldmanis, Gunta Vāle, Silva Kalna, Jāzeps Bernāns, Varimants Zemītis u.c., tāpat starp TB ministriem un deputātiem ir atzīstami sava aroda speciālisti (Guntars Krasts, Roberts Zīle, Inese Vaidere, Anna Seile, Oskars Grīgs). Tomēr vai tēvzemieši varēja gūt labākus panākumus 7. Saeimas vēlēšanās un vai pie neveiksmes vainojams ļaunais Derums? Ja TB vēlēšanu sarakstā būtu tie, ko izvirzīja nodaļas, tie, kas bija iemantojuši ierindas biedru atbalstu, nevis «politbiroja» izraudzītie, ja darbi neatšķirtos no vārdiem, tad šādai partijai nebūtu konkurentu un Saeimā mums būtu vismaz 30–35 valsts un nacionālās interesēs strādājošu deputātu. Tad stāvoklis valstī kļūtu arvien cerīgāks. Kāpēc gudrais Grīnblats un enerģiskais Dobelis to nevēlas, jautājiet viņiem. Kāpēc partijas priekšsēdis, viņa vietnieki, «ģenseks» Ķimenis šķiež enerģiju, cīnoties ar «nepareiziem» tēvzemiešiem? Arī par to der padomāt.
       Uzskatu, ka runāt par aplamībām TB vadības rīcībā bija ne tikai manas tiesības, bet arī pienākums. (LNNK iestājos 1988. gada vasarā, kopā ar domubiedriem nodibinājām Salaspils nodaļu ar 200 biedriem. No tēvzemiešiem nacionālajā kustībā toreiz darbojās tikai daži – Dobelis, Stalts, Cilinskis, Vidiņš, protams, Berklavs, vēl viens otrs –, bet liela daļa prātoja, kurā krastā piestāt, un dažam labam kabatā vēl bija partijas vai komjaunatnes karte.) Un man pēc desmit nacionālajai kustībai veltītiem gadiem, neilgi pirms 7. Saeimas vēlēšanām, TB «politbirojs» paziņo, ka «Nacionālā Neatkarība» jāslēdz un es apvienībai neesmu vajadzīgs! Protams, jutos izmantots un piekrāpts! Tieši tāpat kā savulaik Visvaldis Lācis, Oļģerts Dzenītis, Antons Mikoss, Odisejs Kostanda, Romāns Pussars, Velga Vilciņa, Gunārs Birkmanis, Gunārs Preinbergs, Jānis Docītis, Juris Putriņš un daudzi, daudzi citi.
       Nobeigumā jautāšu Jums - vai esat apmierināta ar to, kas notiek mūsu valstī? Ja nē, tad ko varētu darīt?
       Drīzumā Saeima vēlēs Latvijas prezidentu. Kandidātu vidū ir bijušais kompartijas ideoloģiskais sekretārs Gorbunovs. Vai apšaubāmas valdības stabilitātes vārdā un mīkstu krēslu dēļ TB/LNNK līderi norīs arī šo krupi? Kam kurš kalpo, to rādīs laiks.

JĀNIS DERUMS
1999.g.
Laikraksts "Latvietis Latvijā"
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/14_junijs/lapa6.htm