Sapņot ir skaisti. Jauki. Varbūt arī nereāli.
To, ka manu sapni, kas gadiem jau dziļi paslēpts tāpat kā patriotisms un nacionālisms, uzjundīja pa LTV1 vilnas kapzeķi adot redzētais dokumentālais raidījums "Būt latvietim", iepriekš nebiju paredzējusi. Jau paaudzēm latvieši tālumā runā latviski. Visādi. Bet runā. Ir latvieši.

   Latviešiem  gan jādzīvo savā tēvu zemē. Tik te arī jau gadiem paliek arvien mazāk latviešu.
Var jau gadīties, ka oficiālais viedoklis ir pavisam cits. Es arī ne uz ko nepretendēju. Mans viedoklis ir tikai "skats no malas".
Iepriekšējām paaudzēm  daudz bijis jāpārdzīvo, jāpārcieš, lai tagad visi izklīstu un priecātos tik par savu izcelsmi?  Es, protams, pārspīlēju, bet...
Politisko emigrāciju pārcieta, integrējās citā sabiedrībā. Bet tagad ir ekonomiskā emigrācija (tā es saucu), jo katrs normāls cilvēks domā, kā labāk aizvadīt savas dienas šajā pasaulē.
Klausoties  vecāku un jaunāku saikni ar Latviju, iedomājos (atkal sapnis), ka es tak varētu uz savas zemes uztaisīt ko viesu namam līdzīgu un ļaut tautiešiem, kas atbrauc ekskursijā uz senču zemi, te izmitināties. Visiem taču vairs nav radu šajā pusē. Iedomājos, ka varētu "redzamā vietā" nolikt ēvelbeņķi, stelles, ratiņu, ragavas... Tik tas ir atkal sapnis. Šis sapnis prasītu briesmīgi daudz naudas. Labāk to noēdu un sapņoju par rozīnēm...
Sapnis sapņa galā.
Man prieks, ka  tālumā kā kaut ko eksotisku cenšas saglabāt to, kas te gadiem  ir bijusi ikdiena. Nu un, ka saglabā?
Garš murgs. Bet sapni īsi  nemaz nevar izstāstīt.