Tāds parasts rīts, bez trokšņiem un bez steigas,
Pat pulkstens klusi laiku kopā liek.
Drīz putni modīsies, ar dziesmām sveiks tie gaismu
Un rīta rasā tīri mazgāsies.

No egļu gultas lēni izlien saule
Un debess malā sārtu gaismu dedz,
Bet pāri pļavām tā kā baltu pienu
Rīts klusām biezu miglas segu sedz.

Stāv vasara uz aiziešanas sliekšņa,
Vēl tikai brīdi ļauts mums kopā būt,
Un tad pār siliem, kur zied virši zili,
Uz spārniem dzērves aiznesīs to prom.

Tāds parasts rīts, brien kājas aukstu rasu,
Un domas rudens akvareļos klīst,
Bet sirds man krūtīs nemitīgi prasa:
Vai esi gatava tu viņu sagaidīt?

(Silva)