Edvīns Jansons

Dēls, gaidu...

Dēls, gaidu, kad atbrauksi ciemos,
Tev pretim gribu, dēls, steigt’;
Kad pamostos naktīs no miega,
Sirds taujā un grib tev ko teikt...

Jā, tā nu, dēls, dzīve mūs mētā
Vien katru uz savu pusi,
Kā vējā aiznestas skaidas –
Mūs katru uz citu pusi...

Kad lazdas sāks kūpēt silos,
Un gaiļpieši grāvmalās ziedēs,
Man salasi vizbuļus zilos
Un atnes, – prieks sāpes tad kliedēs...

No gultas paņen to villaini silto,
Ko dienās vēsās liku sev plecos...
Aukstums man rudeņos dzestros
Saldē un kaulus grauž vecos.

Un saplūc tās puķītes baltās,
Kas mežmalā piesaulē aug;
Lai naktīs, kas ir vēl tik saltas,
No tevis prieks sirdī man plūst.

Un vēl, ja nav tev par grūtu –
To palūgt, dēls, gribu vēl gan;
Tik labi un miers tad man būtu,
Ja atvestu lielo Bībeli man.

Tā palika skapī uz plaukta,
Nu vēlos, lai šeit tā, dēls, būtu...