Piedod,  jūra,  ka ik reti nāku
Tavās viļņu čalās klausīties,
Tu jau zini,  trūkst man tavu stāstu,
Pietrūkst putu sniegs, ko man pie kājām svied.

Tu jau zini, trūkst man tavu šalku,
Baltās smilts, kur sapņu pilis celt,
Pietrūkst vakaru, kad saule tiltu sārtu
Tavā klēpī met,  pirms gulēt iet.

Tu jau saproti,  ka dzīve pati
Vienmēr neprasa, ko gribu es.
Reiz tā mācija man dzīvē vidusceļu atrast -
Mīlēt jūru un vēl dubļus brist.

Tevīm sveicienus es savās dziesmās lieku,
Vējiem izdziedu, lai tālu selgā nes.
Gan jau pienāks diena, kad ar prieku
Pati atbraukšu, tās izdziedāšu tev

( SILVA )