Reiz dzīvoja meitene

14. nov 2010. 10:40

Reiz dzīvoja meitene, kurai bija 4 draugi.
Visvairāk viņa mīlēja ceturto un ļoti par to rūpējās. Viņa tam deva tikai visu to labāko.
Šī meitene arī mīlēja trešo un vienmēr kopā ar viņu izgāja sabiedrībā. Viņa baidījās, ka šis draugs var kādu dienu viņu pamest.
Viņa mīlēja otro draugu, kurš vienmēr bija ļoti iejūtīgs un laipns. Ja meitenei gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas,viņa vienmēr varēja griezties pie šī drauga pēc palīdzības.
Meitenes pirmais draugs bija ļoti lojāls un uz sadarbību vērsts. Viņš neizvirzīja nekādus noteikumus. Šis draugs meiteni mīlēja ar visu savu būtību, bet viņa to pat nemanīja.
Kādu dienu meitenei atklāja neārstējamu slimību. Viņa atskatījās uz savu dzīvi un nodomāja- dzīvē man bija 4 draugi, bet pēc nāves es būšu gluži viena.
Tāpēc viņa jautāja ceturtajam draugam, “Es Tevi mīlēju visvairāk, rūpējos par Tevi katru dienu. Tagad, kad es mirstu, vai Tu sastādīsi man kompāniju arī pēc nāves?”
“Nekādā ziņā!”, atbildēja ceturtais draugs un aizgāja vairāk ne vārda nepasakot.
Šī atbilde meitenei sāpēja kā duncis mugurā.
Apbēdinātā meitene jautāja trešajam draugam, “Es Tevi esmu mīlējusi visu savu mūžu. Vai Tu man pievienosies, kad es miršu?”
“Nē!”, atbildēja trešais draugs. “Dzīve ir pārāk laba! Kad Tu nomirsi, es apprecēšos ar citu!”
Tad šī meitene vaicāja otrajam draugam, “Es vienmēr esmu griezusies pie Tevis pēc palīdzības un Tu vienmēr esi līdzējis. Kad es nomiršu, vai Tu man sekosi un pievienosies mirušo valstībā?”
“Piedod, šoreiz es Tev nevarēšu palīdzēt!”, atbildēja otrais draugs. “Es būšu Tev līdzās līdz kapa malai, bet ne tālāk.”
Meitene jau bija zaudējusi jebkādu ticību vai cerību, kad atskanēja kāda balss, “Es iešu Tev līdz. Es Tev sekošu, vienalga, kur arī Tu dotos.”
Viņa palūkojās augšup un ieraudzīja pirmo draugu. Viņš bija izkāmējis un cietis no nevērīgas izturēšanās.
Dziļā pateicībā meitene izsaucās,”man vajadzēja par Tevi parūpēties labāk, kad man bija tāda iespēja!”.
Patiesībā mums katram ir 4 draugi.
4. ir mūsu ķermenis. Lai cik ļoti mēs nepūlētos, lai tas izskatās labi, lai cik ļoti mēs to nelutinātu, viņš vienalga mūs pametīs, kad pienāks laiks mirt.
3. ir mūsu stāvoklis sabiedrībā un manta. Kad Tu nomirsi, to visu savā īpašumā iegūs kāds cits.
2. ir mūsu ģimene un draugi. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi vienmēr ir bijuši ar mums, tie tikai pavadīs mūs līdz kapa malai.
Un 1. draugs ir mūsu dvēsele. Nereti nomocīta, izbadināta un atstāta novārtā.

Atslegas vārdi: dvēsele21, bads0, pamestība0

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (27)

Dzēsts profils 24. nov 2010. 22:51

nabaga dvēselīte!

Heino V. 17. nov 2010. 09:59

Neesmu pat lasījis to un laikam arī negribu to darīt.

Vasilijs P. 17. nov 2010. 09:36

Varbut Stude MARKSU?

Vasilijs P. 17. nov 2010. 09:34

Dzivo pec Freida-socialpolitiskie apstakli-sekss-Milestiba.

Vasilijs P. 16. nov 2010. 22:48

Pentagonam pieteiktu Damaskas Operacijas atskaiti,un aizsardzibu saistiba ar Damaskas Atraiknu Organizacijas Intensivu,un pat intima rakstura intresi.veletos pieteikt savu delu,un meitu,kuri macas Latvijas teritorija.

Vasilijs P. 16. nov 2010. 22:08

Un dzivoja reiz-Cilveks Organs...

Vasilijs P. 16. nov 2010. 21:14

Reiz Damaskas operacija mus aplenca-nespejam Izrauties-iespejams pec PSRS ilgi centas domat kada veida-bija motocikli,hidrokostimi,un parejais-Pugo izstradaja Joku,un lai pievilinatu-atklatu Damaskas operacija piedalijusos latvija izveidoja detalizetu planojumu ar Damaskas Tornu karti-ja butu paslaik no gaisa-butu iespejams veikt plkanojuma apskati.

ina p. 16. nov 2010. 18:10

Zelta vārdi,tieši dvēseli mēs visvairāk atstājam novbārtā,ikdienā domājam par mantu,naudu,kad atjēdzamies,jau par vēlu.

Vasilijs P. 16. nov 2010. 13:20

Ka iespejams Latvija sazimet visus Damaskas Notikumus?Vai labakais Izlukdienests?

rasa r. 16. nov 2010. 13:03

Dzēsts profils 16. nov 2010. 12:40

pardomu bridim labs gabals

Sandra B. 16. nov 2010. 12:30

Visu, kas mums pa īstam derīgs, mēs varam nopirkt par mazumiņu naudas, vienīgi nevajadzīgais pērkams par augstu cenu. Visu, kas patiesi daiļš, nemaz nepārdod, to nemirstīgie dievi dod mums kā dāvanu.
Mums ļauts noskatīties saules lēktos un rietos, mākoņu slīdēšanā pa debesīm, mežos un laukos, jūras varenībā, visā, nemaksājot ne santīma.
Putni dzied mums par velti, lauku puķes mēs, garām ejot, varam saplūkt ceļmalā. Nav jāmaksā par ieeju Nakts zvaigžņotā gaismas zālē. Nabaga vīrs guļ labāk par bagāto. Vienkārši ēdieni var ilgāku laiku garšot labāk nekā ēdieni no Rica. Dvēseles miers zeļ mazā lauku mājiņā, nevis pilsētu staltajās pilīs.
Nedaudz draugu, nedaudz grāmatu, patiešām tikai ļoti nedaudz, un vēl suns ir viss, kas cilvēkam vajadzīgs, kamēr viņš nav pazaudējis sevi.   

irēna I. 15. nov 2010. 21:48

Labi, ka kāds ir sarindojis mums tik vajadzīgās lietas pa vietām, liekot padomāt un atgādinot par galveno vērtību cilvēkā.  

iim e. 15. nov 2010. 15:01

Labi parādīts, kā mēs meklējam visur ur tikai ne deguna galā!

Dzēsts profils 14. nov 2010. 22:26

Kaut kas tajā stāstā ir priekš mums katra.

Rihards I. 14. nov 2010. 21:39

Dzēsts profils 14. nov 2010. 19:40

ance a. 14. nov 2010. 15:43

   paldies..iz dzīves

Dzēsts profils 14. nov 2010. 15:42

jā, nebiju par to aizdomājusies .bet tev taisnība !

Va I. 14. nov 2010. 11:59

    

Autorizācija

Ienākt