Es gribu būt sapņaina jūra,
un tu būsi aizmidzis krasts.
Dus manī simttūkstoš sapņi -
tev dusot - tos neatrast.

Es vēlos ar baltputu rokām
tavus miegainos plakstus glāstīt,
lai varētu pēc tam kaijām
Par tevi un saullēktu stāstīt.

Es atkal un atkal vijos
ap tevi kā bērna soļi,
kad tevī viņš būvē pili,
kam pamatos jūrmalas oļi.

Es - jūra, tu - krasts, kur man tiekties,
man - kaijas, kas rītus tev nes.
Man - degošie pusnakts sapņi,
bet tev pieder kāpas un es.

Tev jājūt - es tava jūra!
Vai gribi būt manējais krasts?
Un tas jau nekas, ka vēl miegains,
ka spītīgs un nesaprasts.

LAIMDOTA VIŠTARTE