Es esmu tā,
par ko tik ļoti vēlos sevi uzskatīt,
un stiprums mans
nav atkarīgs no manu roku spēka,
man pieder tas,
ko vēlos rast un gūt, un ieraudzīt,
es esmu Es,
kaut mazliet baidos nicinājuma un grēka.

Man pieder griba
pašai sava kalna galā dziedot kāpt,
ar smaidu sejā
pasaulīgos dubļus basām kājām brist,
es esmu tā,
kas tikai reizēm atzīstas, ka mazliet sāp,
ar sapni plaukstā
steidzu lidot, nebaidoties kādreiz krist.

Es esmu tur,
kur manis vajag kādai skumjai sirdij,
man pieder tik,
lai varētu tai zvaigzni uzdāvināt,
un vajag tā,
lai izvest varu cauri mirgojošai naktij
ar smaidu vien,
un katram savu sapni aizdedzināt.

Es esmu tā,
par ko tik ļoti vēlos rītdien būt,
man nesadegt,
bet, liesmojot kā lāpai, celties debesīs,
es esmu Es,
un tāpēc zinu virsotni, ko traucos šodien gūt,
man pieder viss,
pret vēju lidojot, man spārni sapņus piepildīs.
/Laimdota Vištarte/