Dievs radīja sievieti no Ādama ribas, -
Bet citu teiku jums pastāstīt gribu.
Dievs ņēma mālu un apiņa zaru,
Lai vīrietis skurbdams jūt sievietes varu.
Dievs kārkla sīkstumu iedeva rokām,
Kas briežmāti paceltu plecos bez mokām,
Dievs vītola maigumu ielika delnās,
Kas vīrieti glāstītu nakstsstundās melnās.
Dievs taisīja sirdi no smaržīgām zālēm,
Kas lasītas bija aizjūras tālēs.
Dievs ielika sirdi tās kreisajā pusē,
Tad nopūta sveci un aizgāja dusēt.
Velns - nelietis to tikai gaidījis bija,
Jau sen viņš skaudībā siekalas rija
Velns piejauca sirdij kašķības raugu,
Lai sieviete vienmēr nav mierā ar draugu.
Velns mācīja tenkot, blēdīt un krāpties
Un vīrieša priekšā nepiekāpties.
Tad iesāka dzīvot vīrs ar sievu
Un sirsnības vietā vīrs saņēma nievas.
Tā aizgāja mēnesis tračos un naidā,
Bet pamaz bij dienu, kad redzēja smaidus.
Tad nolēma vīrs, ka iztiks bez sievas
Un atdeva viņu atpakaļ Dievam.
Un atsāka vīrs viens dzīvot un strādāt,
Bet nebija prieka par sevi tam gādāt,
Jo pietrūka vītola maiguma delnās,
Vien palika nakts pārdomām melnām.
Un pietrūka apiņu skurbuma smaržas,
Bet mutē jo bieži bij paģiru garša.
Tad aizgāja vīrs kādā dienā pie Dieva:
- Es kļūdījies esmu, dod atpakaļ sievu!
./Tālivaldis Treicis /