Ir saule - tā pati, vien lietus, šķiet, biežāk līst,
un pēdējo asteri tauriņš vairs neatpazīst -
bez smaržas, bez dzīvības, salnas aizvērtiem plakstiem,
tā sajūk ar mirstošām lapām, ziediem un lakstiem.

Mans dārzs žāvē pastalas steidzīgam septembra vējam,
un nedaudz ir žēl, ka nosargāt nepaspējām
tās dienas, ko dzērves uz spārniem domīgi ceļ,
to sauli, kam lietusvīrs mākoni priekšā veļ.

Kāda māmuļa priekšautā dzeltenas kļavlapas lasa,
mazs puisēns pie dīķa zaļai vardītei prasa,
vai izaugs kādreiz tā liela, un kad tas būs?
Vai mājas tai lielas un it nekad neizžūs?

Kad novembris dīķim dimanta jumtu liks,
no dīķmalas jautrības mazliet vien atmiņām tiks.
Vien sniegpārslu kaijas pelēkās debesis aijās,
Un, aizverot acis, man gribēsies pamosties maijā.

Bet mūžam ir saule - tā mostas un gulēt iet,
vien debesis skumst. Bet varbūt tā tikai šķiet?
Es saudzīgi paceļu mirstošo asteri plaukstā
un apsedzu smaidiem, lai aizmiegot nav tai auksti.

/wnk. Laimdota/