Edvīns Janso
Nu, redzi, augustā jau dzeltē druvas
Un dārza malā pīlādzis jau sārts
No siltās vasaras vēl atmiņas tik tuvas –
Drīz katrs zieds būs rudens salnu skārts.

Es gribu aiziet vēlreiz tajā vietā,
Kur daudzreiz satikos ar tevi, draugs,
Tur rīta agrumā un saules rietā
Sirds klusās atmiņās pēc tevis sauks

Es vēlos aiziet, druvas kaut jau dzeltē,
Kad saule paceļas virs meža gala tur,
Kur migla brien virs mežu baltiem vāliem,
Un saulriets padebešos ugunskuru kur.

Kaut ugunskurā gadus iemet migla,
Kas, sadegot , kā sārtas rozes mirdz;
Sirds iesmeldzās un lec kā stirna žigla –
Ak, nesteidzies, tik strauji mana sirds

Es aizgāju un biju vēlreiz tajā vietā –
Tur nebija vairs ziedošs rudzu lauks,
Vien zeme atmatā tur mālā cietā –
Tos gadus atpakaļ nekas vairs neatsauks.

Tur kalta vīgriezes un brūnas smilgas,
Pār pļavu stārķis aizlaidās kā vēja dzīts,
Tam spārnu vēdās šalca manas ilgas,
Es viens tur paliku, līdz ausa rīts.