Spārni samirkst lietus pielijuši.
Ceļavēji aizpūtuši garām,
tikai cerība un uzticība paliek
savai sūtībai un savam Gaismas staram.

Solīts makā nekrīt, apklust vārdi,
zelta dālderi sen rudens dubļos mirkst;
neba neveiksme šo dienu alga -
kas reiz pacēlušies, lidot neaizmirst.

Kas reiz mīlējuši, tiem nav baiļu zaudēt,
ja vien atvērtību glabā sirds.
Arī tiem, kam šobrīd nelidojas,
vēl virs galvas ceļazvaigzne mirdz.

Viss vēl raisīsies un nobriedīs, un notiks:
jauni vēji, jauni lidojumi būs !
Sapņi izdzīvo jebkurai krīzei pāri
un caur ticību par īstenību kļūst.

Gita Āboliņa