Nekad neesmu bijusi Rietuma vai Naumanis, mana filmas recenzija ar iztikusi ar patīk vai nepatīk.

   Ja, cimdu sīkajam adot, nedzirdētu Streiča sākumvārdus, diezin vai pati izdomātu, ka nosaukumā minētais Rūdolfs ir ne viens cits kā Blaumanis. Kā iedvesmotājs.

   Gods un slava Streičam kā jau ierasts. Arī par drosmi. Kā jau teicu, neesmu speciāliste, bet liekas, ka pārsvarā filmu, kurās rādīti latvieši, vācu baroni, poļu kungi, latvieši mūžam bijuši tie gudrie, pajoliņu tituls ticis nīstajiem sveštautiešiem. Nu visi ir "vienā rāmī". Kurā vietā filmā izpaužas slavinātā mūsu senču gudrība? Varbūt tik tur, ka ir tādi parādītie,  kas uzskata, ka pašam būt kungam, pašam arājam.

   Cimds nepabeidzās, brīžam pametu acis arī uz kokneses pilsdrupām. Koknese ar saistīta ar Rūdolfu, ar "Purva bridēju". Koncertam pilsdrupās gan nebija sakara ar Blaumani, bet gan Likteņdārzu. Un man pavisam muļķīgas domas - tie Sībiriju fiziski (runā, ka pat vācu koncentrācijas nometnes pret Sībīrijas plašumos pārciesto tāds nieks vien bijis) un garīgi "izbaudījušie", strādādami vairs neesošas valsts labā, to darījuši tik tāpēc vien, lai viņiem par godu šodien "celtu un būvētu" Likteņdārzu? Es arī nezinu nevienu dzīvu represēto, kurš šodien pārticībā aizvada gausas, laimīgas vecumdienas....

   Ja pirms gadiem padsmit manu dzīvi pilnībā nebūtu izmainījis kaut kāds piedzēries, cimdu neadītu, bet pati būtu tai koknesē. Gan jau būtu. Darba dēļ tak arī būtu "dzīvajā" jāredz.

   Tagad kārta pašam briesmīgākajam jautājumam - vai mūsu valstij, sabiedrībai arī jau pirms daudziem gadiem nav "uzbraukuši vairāki piedzērušies"?