Kad manas plaukstas lietus lāsēs sildās,
Un cauri pelēkumam sauli jūtu es,
Ar kaut ko siltu manas acis pildās -
Ir tik daudz Gaismas uz šīs pasaules!
Kad ledus atmirdz sudrabkristāliņā,
Un ragains vabolis no smilgas lūdzas smaidu,
Es savu Prieku redzu katrā mazumiņā,
Jo vairāk dodu, nekā pati gaidu.
Un, ja tu teiksi - viss tik nepareizs,
Tad pasmaidi ar dvēseli un redzi -
Nekas ap tevi nav ne melns, ne greizs,
Ja pats pret citiem Laimes staros dedzi!
/wnk.Laimdota/
Atslegas vārdi: dzeja18356