Kaifs par iemīlēšanās laika vienotību ir tik liels, ka negribas un negribas kūņoties no tā laukā. Tas varētu līdzināties baudai, ko bērns izjūt mātes dzemdē. Un tad viņu grūž arā. Spilgtā gaismā, aukstumā, izdzīvošanā, pieaugšanā. It visam uz šīs zemes ir jāpieaug, jānobriest, jāturpinās. Zīdainim nav izvēles - viņu izgrūdīs laukā šā vai tā. Gados padzīvojušākam cilvēkam savās attiecībās šāda izvēle ir. Palikt sildošajā mītā vai tomēr doties uz priekšu?