Grūti bija, bet savai smilšu kastei sienas pataisīju vēl augstākas - lai ir, kur patverties no citu nievām. Pietiekami esmu dzirdējusi - tā tik galīgi muļķi var teikt, kur tas naids tevi novedīs... Citi tak labāk zin, ka šorīt zobus iztīrīju, kaut pati to nemaz neesmu darījusi. Tā kas pēc papīriem skaitās māte arī  teica - tev vairāk nav ko zagt, parunā pati ar viņu... Kāpēc man jārunā ar kādu, kurš ar mani nerunā? Kurla neesmu, zinu, kurš ar mani runā, kurš ne.

   Vēl sniegs nav, paspēšu ielīst savā  smilšu kastā, tik plasttmasas sniega lāpsta jānopērk, tā ir vieglāka par koka, nav man lieks smagums jācilā.

   Savā smilšu kastē smilšu pilis ceļu tik sev, ne tā kā tie politikāņi, kas visai valstij, neaizmirsdami tautai bērt smiltis acīs.

   Stulbi, bet vai nav kādas paralēles - kad no manis morāli vai fiziski varēja dabūt 5 latus, biju daudziem vajadzīga, tagad - nevienam. Kurš ir ko palīdzējis. Ar to valsti ir tāpat. Esot jāpalīdz trūkumcietējiem. Tik kādi tie trūkumcietēji ir? Tie, kas paši uz nebēdu ņēma kredītus un tagad nespēj savus bērnus pabarot....

   Tādas glaunas paralēles nav ko vilkt. Es pati ar savām problēmām tikšu galā, nav ko gaidīt palīdzību no citiem - viņi tak gaida, ka viņiem palīdzēs. Bet es esmu stipra, rūdīta, izturīga.

   Jāiet kāda smilšu pils uzcelt, kamēr smiltis nav apsnigušas. Sniegs šoruden arī kaut kur kavējas, laikam zina, ka snigšanas nodoklis palielināts.  Par izmaiņām "acu bēršanas" lietās gan vēl nekas nav dzidēts. Mani tas neskar. Par smilšu pilīm vēl nerunā.