Ko mēs gaidām no Valsts prezidentes
Vairas Vīķes – Freibergas?
Labu nodomu veltījums jaunievēlētai Valsts prezidentei (publiēts 1999.g.)

       Vai es, šī raksta autors, drīkstu lietot vārdu mēs? Cik liels ir cilvēku skaits, uz kuriem attiecas šis mēs? Tāds jautājums, virsrakstu izlasot, var rasties ikvienam lasītājam.
       Esmu pārliecināts, ka mēs varu attiecināt uz tiem latviešiem, kas 1998. gada referendumā balsoja par to, ka Latvijas pilsonību nevar un nedrīkst piešķirt svešzemnieku, nepilsoņu, bērniem tikai tā iemesla dēļ, ka bērns piedzimis Latvijā. Ir zināms, ka latviešu vairākums balsoja pret pilsonības piešķiršanu, ja par vienīgo mērauklu ņem piedzimšanu Latvijā. Neapšaubāmi, pret to būtu balsojuši daudz vairāk, ja vien no Valsts prezidenta G. Ulmaņa, ārlietu ministra V. Birkava, valdības un valdošo politisko partiju puses, taču visvairāk no ASV un Eiropas savienības politiķu puses uz tautas domāšanu nebūtu izdarīts ar masu saziņas līdzekļu palīdzību tik liels politisks spiediens. Šāds nekaunīgs, nedemokrātisks spiediens patiešām tika izdarīts! Pietiek ieskatīties, īpaši pēdējā – pirms referenduma – mēneša laikrakstos, lai redzētu, cik neproporcionāli lielā skaitā tika sludināta vienvirziena doma: pilsonību nepieciešams piešķirt visiem Latvijā kopš 1991. gada dzimušajiem, jo citādi, lūk, mūsu valstij un tautai draudot gandrīz vai pilnīga starptautiska izolācija. Arī manus rakstus, kuros bija atšķirīgs viedoklis, neiespieda divos laikrakstos, lai gan, pirms tos nosūtīju, telefoniski apsolīja: rakstus tieši pēdējās nedēļās pirms referenduma iespiedīs...
       Es daudz tiekos ar cilvēkiem gan dažādās sanāksmēs, gan privāti, saņemu ļoti daudz vēstuļu un tālruņa zvanu (arī no pavisam nepazīstamiem cilvēkiem), tādēļ uzskatu, ka šis mēs joprojām attiecināms uz latviešu tautas vairākumu un vieš cerību, ka latviskas Latvijas ideāls vēl pastāv, vēl nav zudis. Mēs vēl neesam pazaudējuši cerību. Kopš tautas trešās atmodas sākuma, vēl pirms Jūsu grāmatas «Pret straumi» publicēšanas Latvijā man radās iespēja iepazīties ar Jūsu rakstiem un runām. Jūs esat teikusi: Mazai tautai kā latviešiem ir ārkārtīgi svarīgi nekad nepazaudēt cerību. Es izsaku cerību, ka Jūs, esot Valsts prezidente, četru gadu laikā nekad neļausiet izzust mūsu cerībai un novērsīsiet draudus latviešu tautas un Latvijas valsts pastāvēšanai, paliekot uzticīga Jūsu jaunībā un brieduma gados paustajiem ideāliem. Un neļaunojieties uz mani, ja šai Jums veltītajā rakstā tos atgādināšu. Jo mums tā negribas zaudēt mūsu cerību uz Jums, pirmo atjaunotās valsts vadītāju, kas pārstāv nacionālo domu.
       Savā eseju krājumā «Dzīves pārdomas» par ideāliem un ideālismu esmu rakstījis: «Bet atteikšanās no sava ideāla aicinājuma, rīkošanās pret savu sirdsapziņu, kurā ideāls jau iegūlies, ir atteikšanās pašam no sevis.» Daudziem atjaunotās Latvijas valsts politiķiem un valstsvīriem, sējot sēklu politikas druvā un to kopjot, vispār tādu stingru nacionālpolitisku ideālu nebija un nav arī vēl tagad. Viņi nejuta nepieciešamību no kaut kā atteikties. Viņiem bija un ir vieglāk nekā Jums, bet Jums būs grūtāk nekā viņiem, jo Jums ir ideāli un nu tie jāsavieno ar politisku darbību. Taču atcerēsimies visi kopā – Jūs, es un visi latviskas Latvijas idejas uzturētāji – rumāņa Džordžes Enesku vārdus: «Ne jau gadu nasta liek cilvēkam novecot, bet gan atteikšanās no saviem ideāliem. Gadi sagrumbo seju. Atteikšanās no ideāliem – dvēseli.»
       Bet tagad mēs kopā ar «Latvietis Latvijā» lasītājiem papriecāsimies par Jūsu ideāliem: Vienotība nozīmē kopīgi apzināties, ka tauta patlaban ir nāves briesmās un ka steidzīgi daudz kas jādara, lai to glābtu.
       Mēs sajūtam šīs nāves briesmas katru dienu, katru nakti, nepārtraukti. Tā saucamā «Sabiedrības integrācijas programma», kas it kā nodota apspriešanai sabiedrībā, ir tiešs nāves drauds latviešu tautai, un to pastiprina gan ASV un Eiropas, gan Krievijas spiediens, gan arī vienas mūsu tautas daļas neticība saviem spēkiem.
       Jūs rakstījāt:...ar nožēlu jāatzīst, ka tiklab pagātnes mācības, kā tagadnes apsvērumi neļauj mums sevi ieaijāt mānīgās ilūzijās, bet skaudri atgādina, ka mazas tautas un valstis nekad nedrīkst rēķināties ar lielvalstu labvēlību... Ko gan visu latviešu tauta nav savā laikā no dažādām pusēm cerējusi un uz ko visu tā nav paļāvusies: gan uz cara tētiņa personīgo labvēlību, gan uz internacionālo komunismu un proletariāta uzvaru, gan uz krieviem, gan uz vāciem, gan uz angļiem, zviedriem un amerikāņiem! Lai mūsu tauta varētu pastāvēt, tai jāpāraug šī psiholoģiski infantilā prasība pēc atkarības no kādas lielākas tautas tēvišķas aizbildniecības, tai jāsaprot, ka vienīgais, ar ko tā var rēķināties, ir pati ar sevi. Tikai tad, kad atmesta būs meklēšana pēc palīdzības no augšas, būsim gatavi atrast sabiedrotos sev blakām: starp tām tautām, kas atrodas ar mums vienādā starptautiskā stāvoklī un kurām tamdēļ ir ar mums vienādas intereses.
       Lieliski, apsveicami vārdi! Vēl Jūs neiepazinis, LTF laikrakstā «Atmoda» (18.11.89.) rakstā «Mēs paši» izteicos: «Vērojot visu šo politisko virzienu pārstāvju rakstus, runas, klausoties visdažādākās diskusijas, mēs redzam un dzirdam, ka taktiskas rīcības izvēlē un ceļu atrašanā vienmēr lielu nozīmi pievērš tam, ko runā un domā austrumos un rietumos un ko runā un domā sveši ļaudis tepat Latvijā... Vecāko Īrijas nacionālistu partiju sauc SINN FEIN. Tulkojumā tas nozīmē – mēs paši. Nevaru iedomāties labāku saukli par šiem diviem vārdiem, ko 1989.gada 18. novembrī varētu likt jebkuras politiskas partijas, frontes, kustības vai grupējuma programmas pirmajos punktos, ja vien viņas mērķis ir skaidrs un nepārprotams – neatkarīga demokrātiska Latvijas republika, kas neklanās ne austrumiem, ne rietumiem...Galvenais šā lielā mērķa sasniegšanā ir: kādi esam mēs paši un ka galvenokārt jāpaļaujas uz pašu garīgo spēku.»
       Desmit gadu pagājis kopš šī raksta, bet es noteikti zinu, ka Latvijā vēl ir daudz cilvēku, kas parakstītos zem šī Jūsu un mana kopīgā saukļa: mēs paši! Pienācis laiks pateikt –pietiek! – tam pašpazemošanās un pilnīga pašlepnuma trūkuma garam, kas valda mūsu tēvzemē!
       Jūs jau sen esat izpratusi, no kādiem spēkiem nāk uz mums šis nelabvēlīgais spiediens, kas ne tikai pietvaiko mūsu politisko gaisotni ar indīgu tvanu, bet turklāt nospiež uz leju lielas tautas daļas materiālo dzīves līmeni. Valsts Statistikas komitejas oficiālie dati taču vēsta, ka 70% iedzīvotāju dzīvo iztikas minimuma robežās vai zem tā! Jūs rakstījāt:... it sevišķi monopolkapitālisma korupcija un spiediens uz valdībām pārāk bieži apdraud tautas vispārējās suverēnās tiesības. Tāpat starptautisko lielfirmu nostāja, kas peļņu uzskata par visu noteicēju elku dievu, ļaunprātīgi drupina un deldē humānisma augstākos principus. Arī es savās publikācijās esmu uzsvēris, ka pat tādi pārliecināti monopolkapitālisma un lielfirmu peļņas elki kā Vācijas centrālās bankas vadītājs Tītmaijers, Pasaules bankas viceprezidents Štiglics, valūtas spekulants Soross un citi ir skaidri pateikuši, ka starptautiskais finansu kapitāls ir valdošais spēks pasaules tautsaimniecībā. Mēs ticam, ka Jūs nepakļausieties šī milzīgā spēka spiedienam ne uz mūsu tautsaimniecību, nedz arī uz mūsu ārpolitiku.
       Trimdas latviešu sabiedrībai Jūs esat parādījusi rietumvalstu liekulīgo, divkosīgo, amorālo seju attiecībā uz Baltijas valstīm: Ir tagad pietiekami publicētu dokumentu, kas norāda, cik maz rūpes un intereses Rietumu zemēm par Baltijas valstīm, kas norāda, ka šīs zemes jau sen bija piekritušas Baltijas valstu neatkarības iznīcināšanai... Jūs esat arī norādījusi, kāds ceļš mums ejams ārpolitikas laukā, lai neatkarību izcīnītu un paturētu: Neatkarīga Latvijas Republika ir vēsturisks fakts, ko nevar no vēstures lapas izdzēst. Šai republikai ir savas starptautiskās tiesības, kas tai vēl aizvien pienākas. Mūsu cīņa par Latvijas brīvību, tātad, būt var tikai par šīm tiesībām. Šī cīņa prasa no mums masīvu pasaules informēšanas kampaņu, kas līdz šim vēl ne tuvu nav pietiekami plaši izvērsta. Tā ir cīņa par patiesības izgaismošanu.
       Arī es savās publikācijās esmu atkārtoti un nepārtraukti pasvītrojis, ka visas starptautisko tiesību un vispārējo cilvēktiesību normas ir mūsu tautai un tās centieniem labvēlīgas un ka tie tikai jāiemieso, it visur stāstot patiesību un pieprasot patiesības īstenošanu Latvijā.
       1997.gada novembrī ASV teiktajām runām Latvijas neatkarības dienas svinībās par vadmotīvu Jūs izvēlējāties vārdus no Jāņa evaņģēlija: Un jūs zināsit patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus. Ārkārtīgi svarīga un nepārvērtējama loma patiesības sludināšanā, kas balstīta uz starptautisko tiesību un vispārējo cilvēktiesību normām, ir Ārlietu ministrijai. Mēs ļoti ceram, ka Jūs par valdības vadītāju neaicināsiet cilvēku, kurš ārlietu ministra postenī vēlētos redzēt Valdim Birkavam līdzīgu, jo viņš no patiesības paušanas starptautiskajā arēnā baidījies vairāk nekā ēbrejs no krusta zīmes. Ja šai amatā būs Birkava līdzinieks, vēsturiskās patiesības balstīšana uz juridiskām normām nekad nenotiks un patiesības asais zobens apsūbēs.
       Ārzemēs tieši šobrīd Rietumvalstu valstsvīru rindās atkal redzami politiķi, kas gatavi Latviju iznīcināt aplinku ceļā: Lielbritānijas pārstāvis Eiropas padomē Deiviss nupat paziņojis, ka Latvijā vēl pārāk maz darīts un sasniegts nepilsoņu integrācijā. Ka desmitkārt un simtkārt mazāk veikts nepilsoņu integrācijā daudzās Eiropas valstīs, kuras turklāt nav bijušas okupētas un kurās nav notikusi kolonizācija ar svešzemniekiem, to, protams, Deiviss nevēlas saskatīt. Bet kāds cits tieslietu lietpratējs, EDSO pārstāvis Latvijā Deivids Džonsons nesen «Lauku Avīzes» intervijā pasludināja, ka Lielbritānija un daudzas citas valstis neesot de jure atzinušas Latvijas okupāciju. Nevaru atturēties D. Džonsonam neatgādināt amerikāņu jurista Viljama Hafa precīzo, plašo pētījumu «Baltijas valstu aneksija un tās ietekme uz tiesību attīstību, aizliedzot teritorijas sagrābšanu ar spēku»: Amerikas Savienotās Valstis ir tikai viena no daudzajām valstīm pasaulē, kas turpina piemērot Stimsona doktrīnu (starptautiskās tiesībās pieņemta norma, kas nosoda varmācīgu teritorijas iegūšanu, respektīvi, okupāciju, un izteikta tēzē – «Tiesības nerodas no tiesību pārkāpuma» – V.L.) padomju aneksijai attiecībā uz Baltijas valstīm. Lai gan Lielbritānijas valdība vispirms svārstījās savā apņēmībā neatzīt padomju tour de force (tulkojumā – grūti izdomājamas lietas – V.L.) likumību, 1944.gada 21.decembrī britu ārlietu ministrs paziņoja, ka Viņa Majestātes valdība nav atzinusi kādu citu valdību Latvijas, Igaunijas un Lietuvas republikā kopš notikušajām pārmaiņām 1940.gada jūnijā. Lielbritānijas viedoklis oficiāli ir palicis nemainīgs kopš 1944.gada.
       Par tādiem vīriem kā Deiviss un Džonsons, un viņiem līdzīgiem ārzemju lietpratējiem latviešu trimdas vēsturnieks Edgars Andersons stāstīja: «Kaut arī šo rindu rakstītājs savos pētījumos pamatos skata Latviju starptautiskajā fonā, katram jaunam latviešu vēsturniekam būtu vērts nopietni pārdomāt profesora Spekkes (neatkarīgās Latvijas valsts pēdējais sūtnis Itālijā un Vatikānā – V.L.) vārdus: «Ilgi, pārāk ilgi mēs esam meklējuši, pētījuši un gudrojuši, ko citi ļaudis domā un runā par mums...Būtu laiks pienācis arī mums pateikt savu vārdu, ko un kā mēs domājam par šiem pašiem cilvēkiem.»
       Protams, tas prasa drosmi un pašcieņu, ne diplomātiju un laipošanu... Šo rindu rakstītājs no paša pieredzes var liecināt, cik gan sīkmanīgi ierobežoti un ar niecīgām zināšanām (V.L. izcēlums) ir daži izslavēti lielās pasaules vēsturnieki un cik slimīgi šovinistiski ir daži krievu, poļu un vācu vēsturnieki, kam pievienojas arī kādi angļi, zviedri un amerikāņi, kuru izpratnē mazo Baltijas tautu parādīšana vēstures fonā ir nevajadzīga, lieka un sīkmanīgi šovinistiska.
       Protams, es droši zinu, ka Jums ne šie Andersona, ne Spekkes vārdi nav sveši. Bet mēs ceram sagaidīt, ka Jūs, Valsts prezidente, pateiksiet šiem nezinīšiem vai viszinīšiem, Latvijas valsts un latviešu tautas nākotnes iespējamiem iznīcinātājiem, ko un kā mēs domājam par viņiem pašiem, ar diplomātiskās attiecībās pieņemtiem un pieļaujamiem vārdiem un ar vajadzīgo drosmi un pašcieņu saglabājot.
       «Pašapziņai labākais ir tas, ka neviens to tev nevar atņemt. Reiz apgūta, tā tev ir un tev pieder, lai ko saka citi.» Vienā no intervijām Jūs izcēlāt domu, ka ar Jums neviens nevarēs manipulēt. Mēs lūdzam Jūs saglabāt latviešu tautas pašapziņu un pašcieņu ārzemnieku acīs.
       No Jūsu runām un rakstiem izriet atziņa par latviešu valodas aizsargāšanu un tiesībām Latvijas valstī: Valoda ir etniskās identitātes galvenais pamatakmens, un tās saglabāšanai ir jāvelta īpašas pūles. Pašreiz, kad Van der Stūls un citi EDSO un ES politiķi un amatpersonas ar saviem ieteikumiem mēģina piespiest Saeimu apstiprināt latviešiem nelabvēlīgu Valsts valodas likuma pieņemšanu, mēs novēlam, lai Jūs kā prezidente pirmoreiz izmantotu Jums dotās tiesības likumdošanā. Lūdzu noraidiet Van der Stūla un citus EDSO un ES ieteikumus. Ivo Peeters, eksperts valodu tiesību jautājumos pie ANO, EDSO un Eiropas padomes, starptautiskās valodtiesību akadēmijas vadītājs nesen kādā starptautiskā konferencē atsevišķā runā izsvēra Latvijas Valsts valodas likumu tādu, kādu Saeima patlaban gatavojas to pieņemt, paredzot valsts tiesības iejaukties privātuzņēmumu darbībā valodu lietošanas sakarā. Ivo Peeters, salīdzinot EDSO valstu valodu likumus, pierādīja, ka Latvijas valodas likums jau tagad ir labāks un liberālāks nekā citu Eiropas valstu valodu likumi un ka Francija, Grieķija un Turcija nekavējoties būtu jāpadzen no EDSO, jo šo valstu, kā arī Slovākijas valodas likumi ir daudz bargāki un stingrāki nekā mūsu valsts valodas likums. Ivo Peeters arī iesaka Van der Stūlam steidzīgi meklēt jaunus padomdevējus un jaunus zināšanu avotus valsts valodu jautājumos, tāpat viņš piedāvā latviešiem smelties zināšanas šai jomā Starptautiskajā valodtiesību akadēmijā. (Pirmajam turp pamācīties es ieteiktu aizbraukt Jānim Jurkānam. Cik labi būtu, ja līdz 8. jūlijam tur kopā ar Van der Stūlu būtu pamācījusies vēl liela daļa Saeimas deputātu!)
       Jūs rakstāt: Dominējošā valoda vienmēr ar laiku kļūst tā, kuru visbiežāk ap sevi dzird un kuru lieto. Lūdzu gādājiet par to, lai par visbiežāk dzirdamo un visbiežāk lietoto valodu kļūtu latviešu valoda, it īpaši Latvijas septiņās lielākajās pilsētās, kur latvieši ir mazākumtautības stāvoklī.
       Jūsu zināšanas vēstures laukā apliecina Jūsu rakstītais: Nav šaubu, ka tieši Rietumu pasaulei ir brēcoša vajadzība praktisko oportūnismu aizstāt ar morālām vadlīnijām... Cits svarīgs apsvērums, ko Baltijas tautām der atcerēties, ir lielāko tautu locekļu dziļi emocionālā nepatika pret mazākumtautību separātisma centieniem. Amerikāņiem tā ir sevišķi dziļi iesakņojusies... Ka lieltautām un lielvalstīm tāda nostāja ir, to redzam, jūtam, saprotam pastāvīgi. Bet Jūs, par trimdas latviešu pretdarbību šai Rietumu pasaulē valdošajai domu straumei runādama, esat pasvītrojusi, jūs, trimdas latvieši, neļāvāt šai straumei sevi aiznest uz turieni, kur nevēlējāties nokļūt: Mēs neļāvāmies sevi nest ar straumi, kas būtu bijis vieglāk, ērtāk un izdevīgāk, bet ar izmisuma spēkiem īrāmies pret straumi, sekojot tālam un šķietami nesasniedzamam idejiskam mērķim. Tēvzeme kā latvietības šūpulis, brīvība kā priekšnoteikums tās izaugsmei, nākotne kā mūsu cerību realizētāja... Mēs ļoti vēlamies, lai Jūsu vadītā Latvijā Jūs neļautu svešu ļaužu un pašmāju mazticīgo domu straumei nest mūs projām no latviskas Latvijas ideāliem. Irsimies visi kopā arī turpmāk pret svešām, naidīgām, vienaldzīgām straumēm!
       Citai trimdas tautietei, varenai domātājai Zentai Mauriņai pieder teiciens: Neiznīcināms kā latvietis, tāds ieraksts derētu salīdzināmā tautu psiholoģijā. Kaut Zentai Mauriņai būtu taisnība, un šie viņas teiktie vārdi kļūtu par ilgmūža zinātnisku patiesību salīdzināmā tautu psiholoģijā. Jūs tieši bijāt Monreālas franču universitātes psiholoģijas profesore. Šo zinātnes nozari pazīdama, vadiet tad arī mūsu tautu pretī neiznīcināmībai. Turpinoties pašreizējai padevībai, kalpības, pazemības politikai mēs jūtamies vēl iznīcības melno spārnu apdraudēti. Novērsiet šos iznīcības draudus!

Visvaldis Lācis
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/16_julijs/lapa2.htm