Es tev zīmēšu naktsvijoļu vasaru
zilām rudzpuķu kurpēm kājās.
Bez lietus mākoņiem. Lai nav asaru,
kas pāri liepziediem vīgriezēs krājas.

Es tev zīmēšu miķelīšu rudeni
sārtiem pīlādžu ķekariem matos.
Bez salnām rītos. Lai tāls ir putenis,
kas brūnos kastaņus sniegmātei atdos.

Es tev zīmēšu sasildītas sniegpārslas
trausliem dimanta gredzeniem pirkstos.
Bez viesuļiem saltiem. Lai visas kā māsas
pār sarmotām eglēm kā zvaigznītes dzirkstī.

Es tev zīmēšu maijpuķīšu pavasari,
zelta purenes, saulē kas sildās.
Bez saltiem rītiem. Tiem smaidi tik gari,
ka sirsniņas lēni ar siltumu pildās.

Es tev uzzīmēšu sevi smaidošu,
ziliem zvaniņiem apsnigušu.
Matos ūdensrozes. Es - tevis gaidoša,
kad iesmiešos, plīsīs var'vīksne pušu.

Es tev uzzimēšu baltu mīlestību,
ābeļu ziedlapās sagšu aužot.
Bez punkta, jo man vajag bezgalību,
kad tevi kā ievziedus dvēselei laužu.

Es tev zīmēšu sirdi uz delnas.
Ņem to un nesaki- man vēl nav gana.
Visu tev atdodu! Lai iet pie velna
vēji un salnas! Tu mans un es - tava!

/wnk.Laimdota/