Pēdējā laikā itin bieži gadās dzirdēt viedokļus, ka latviešu valoda neesot apdraudēta. Tā pat attīstoties. Tas esot dabīgs process. Latviešu valodas pozīcijas esot nostiprinātas satversmē utt. Taču iepazīstoties ar Jāņa Kušķa (Jānis Kušķis ir Austrālijas un Latvijas biedrības goda biedrs (1998), Teodora Reitera fonda goda biedrs (1998), darbojas Rīgas Latviešu biedrības Latviešu valodas attīstības kopā. Saņēmis Kārļa Mīlenbacha balvu (1999), Luža Bērziņa lielo balvu (2001), Teodora Reitera lielo balvu (2004), ir Triju zvaigžņu ordeņa virsnieks (2004)). viedokli un argumentiem, manī nostiprinājās pārliecība, ka latviešu valoda ir nopietni apdraudēta.
Šoreiz atturēšos no Jāņa Kušķa publikāciju atstāsta. Kas vēlēsies – pats atradīs un izlasīs.
Vēlējos vien padalīties ar pārdomu ceļā radušos salīdzinājumu. Gandrīz vai pasaka. Taču pasakās, kā zināms ir liela daļa patiesības.
Salīdzināsim valodu ar meža audzi. Iztēlosimies skaistu, veselīgu priežu audzi – mežsaimnieka darba augli.  Tā viņa tur aug, pieņemas augumā un varenībā. Ja kāds vājāks stumbrs neiztur un nokalst, tad tā vietu aizņem kaimiņi. Varētu teikt – mežs attīstās.
Taču tad, kādu dienu mežā iebrauc kravas auto, no tā izkāpj pāris vīru, un izraudzījušies pašus varenākos kokus, tos nozāģē un aizved. Zāģējot un braucot pakaļ baļķiem tiek bojāti un iznīcināti vēl divas reizes vairāk citu kociņu, izdangāta augsne, utt. Mežsaimnieks ar šo situāciju gan īsti mierā nav, taču bezspēcībā tik noplāta rokas. Kāds no ģimenes tomēr cenšas ļaundarus apturēt, taču veltīgi. Vien vēlāk gribēdams mežsaimniekam ieriebt, atnāk kāds vīrs, un izkaisa mežā dažādus atkritumus. Pat diezgan bīstamus. Tādus kas maina augsnes ķīmisko sastāvu. Priežu audze sāk panīkt. Mežsaimnieks zaudējis ienākumus no prātīgas saimniekošanas, un dēļ tā nespēdams samaksāt kredīta maksājumus, kas ņemti bērnu skološanai, tiek no rūpēm „atbrīvots”. Mežu pārņem kreditors, un tālāk jau...
Skujas sāk dzeltēt, stumbri pārstāj briest, aizvesto koku vietā iesakņojas citu sugu kociņi. Tiem jaunais augsnes ķīmiskais sastāvs šķiet dzīvei piemērots.
It kā ar to vēl nebūtu gana, atnāk kāds ziņkārīgs puika, un brīvajos laukumos iestāda vēl citu koku stādiņus. Viņam gribas redzēt kas no tiem izaugšot. Puika pagaidām nemaz nezin, ka ar jaunajiem stādiņiem ir atnesis uz priežu audzi bīstamu infekciju un kaitēkļus. Priedēm augt kļūst pavisam grūti. Tās nīkuļo.
Ak. Un arī ar to vēl it kā nebūtu gana. Atrodas taču kādi kam šī vieta šķiet īsti piemērota jaunu tehnoloģiju pielietošanai. Progresa ieviešanai. Viņi zemes atmosfairā izvieto lielus spoguļus kas saules siltumu spīdina tieši uz siltumnīcām kas ir uzceltas nu jau knapi dzīvās priežu audzes vietā. Priedēm ir karsti. Taču siltumnīcas augi šeit jūtas ļoti labi. Tie klausās kā garām staigā cilvēki un spriež par territorijas attīstību... Visbeidzot tiek atvests koksnes smalcinātājs (šķeldotājs), un...  
Lūk. Arī latviešu valoda un sekojoši latviešu tauta un Valsts neatkarības ideja ir nopietni apdraudētas. Ja Latvijā, latviešu valodai un tautai (atkārtoju: Latvijā – latviešu valodai un tautai) netiks nodrošināti īpaši atbalsta un glābšanas pasākumi, tad par neatkarību varam pat nesapņot. Cilvēki kam nav savas tautas kopības apziņas nespēj organizēties valsts dzīvei. Tie spēj tikai akli sekot solītājiem. Valoda ir tautas kopības apziņas stūrakmens.
Ja Tā sauktās valsts iestādes, (izņemot tukšu runāšanu vēlētāju balsu „zvejošanai”)  neko nedara lietas labā, tad tas ir jādara mums pašiem. Ikvienam. Pretējā gadījumā mums nav nekādu morālu tiesību pretendēt uz ko vairāk kā tikai verga statusu. Un kas par to, ka mums stāsta, ka šādi pasākumi esot pretrunā ar citu tautu cilvēktiesībām? Kas par to, ka savas tautas aizstāvēšana tiek dēvēta par radikālismu? Kas par to, ka daži kaimiņi pārstāj ar mums runāt, jo latviski runāt esot zem viņu goda? Kas par to, ka šobrīd šai pozitīvajai diskriminācijai Latvijā nav polītiskā atbalsta?
Risinājums: panākt lai Latvijā latviešiem būtu pirmtiesības kuŗas paredz ANO starptautiskā līguma par civīlajām un polītiskajām tiesībām fakultātīvais protokols, kuŗš pieņemts 1966. gada 16. decembrī ar ANO rezolūciju 2200A (XXI). Stājies spēkā 1976. gada 23. martā un ko Latvijas Saeima ir pieņēmusi 1994. gada 10. maijā.