«Dzimtenei cirstu brūci katrs no mums lai izjūt kā dziļu ievainojumu sirdī.» (V. Igo)
       Ar šādu virsrakstu Čikāgas Latviešu strēlnieku kopas izdevumā «Strēlnieks» (Nr 34 – 45) bija publicēts Šveices militārā vēsturnieka Jurgena Meistera raksts par Baltijas valstīm laikā ap 1939./40. gadu. Iepazīstinu ar to «Latvietis Latvijā» lasītājus, jo tēma joprojām aktuāla un noderīga. (Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī.)
       Šveices vēsturnieka pētījums nav baltiešiem tīkamu frāžu skandēšana, bet nopietna pētnieka lietišķa faktu un notikumu analīze, kas vienlaikus arī apliecina simpātijas Baltijas valstīm. J. Meisters saka: pastāvot uzskats, ka mazām valstīm neesot nekādas jēgas turēt miera laikā armiju, jo tik un tā lielām valstīm pretoties nevarot. Autors min par piemēru Baltijas valstis, kas 1939./40. gadā bez pretestības padevās padomju lielvarai. Runājot par Baltijas valstu karavīru asins upuriem autors izpētījis, ka Pirmajā pasaules karā un zem padomju varas karogiem baltieši zaudējuši 80 tūkstošus kritušo, kamēr Baltijas valstu atbrīvošanas cīņu laikā bijis tikai 8070 kritušo un 19 tūkstošu ievainoto. Pirms Otrā Pasaules kara sākuma, miera apstākļos Baltijas valstīm, kopā skaitot, bija 10 kājnieku divīziju, viena motorizēta brigāde u.t.t. Kara laikā tās varēja saformēt 17 divīziju pilnā apbruņojumā. Tas jau būtu nopietns spēks, salīdzinot ar Somiju, kam miera laikā bija 9 divīzijas un, karam sākoties, tika saformētas vēl trīs. Šveices militārais vēsturnieks atzīst, ka Somijas un Baltijas valstu apstākļi gan iekš –, gan ārpolītiski bija atšķirīgi. Somijā valdīja daudz lielāka vienprātība. Tā varēja sagaidīt palīdzību no ārvalstīm. Zeme bija vieglāk aizstāvama, kaut tai bija divreiz garāka robeža ar Krieviju nekā Baltijas valstīm kopā un iedzīvotāju divreiz mazāk. Pašpārvaldes ziņā baltieši aizgāja galējībās un ar to nevarēja iemantot citu valstu simpātijas un apbrīnu kā Somija, kur somu tauta drosmīgi stājās pretī līdz zobiem apbruņotiem krievu agresoriem un izcīnīja pret tiem spožas uzvaras, sakaujot desmitkārt lielākus sarkanās armijas spēkus. Krievu armijas zaudējumi somu karā ir uzskatāmi par ļoti smagiem. Baltieši nesaprata, ka pats kardinālākais uzdevums bija nodibināt ciešu Baltijas valstu polītisku, militāru un ekonomisku antanti. Tā vietā lielvarām par prieku notika savstarpējas sīkas intrigas, ķīviņi un apkarošanās. Nebija nekādas kopdarbības plānu militārā ziņā, nebija vienveidota bruņojuma, sakaru, karaspēka apgādes u.t.t. Tas viss mazināja Baltijas valstu autoritāti kā rietumos, tā austrumos. Gandrīz nekas nebija darīts arī robežu nocietināšanai un aizsprostu ierīkošanai zemes iekšienē.
       Baltijas tautas nebija sagatavotas nopietnai neatkarības aizstāvēšanai, paļaujoties gan uz Tautu Savienību (ANO priekštece), gan uz neeksistējošiem rietumu sabiedrotajiem, gan uz Vācijas un Krievijas savstarpējo naidu. Atbrīvošanās karā nebija izveidojusies apziņa, ka pirmkārt un galvenokārt ir jāpaļaujas uz pašu spēkiem un jādara viss iespējamais, lai izveidotu kopīgu fronti ar saviem likteņa biedriem zināmā ģeopolītiskā vienībā. Vēsturnieka pamatdoma ir, ka pašcieņas un starptautiska respekta nodrošināšanai Baltijas valstīm jau pirmo draudošo briesmu gadījumā bija jāmobilizē visi spēki un līdzekļi, lai, kad nepieciešams, spētu pretoties, cīnīties, nebaidoties no upuriem, lai tās netiktu norakstītas vēsturē kā tautas, kam sava neatkarība nerūp vairāk par visu un kam nav drosmes par to cīnīties. Tālāk Jurgers Meisters min dažus skaitļus (tie var būt arī neprecīzi): «Otrajā pasaules karā, zem svešiem karogiem cīnoties, baltieši zaudēja pāri par 1 miljonu, t.i., 18% dzīvā spēka. Latvija pēc visām deportācijām – 35%. Turpretim Somija 1939./40. gada Ziemas karā zaudēja 25 000 un Otrajā Pasaules karā – 66 000, kopā – 92 000 cilvēku. Pie tam somu tauta ieguva visas pasaules cieņu un apbrīnu, jo izcīnīja spožas uzvaras, sakaujot desmitkārt lielāku agresorvalsts sarkano armiju. Sarkanās armijas zaudējumi bija milzīgi.»
       Šveices vēsturnieka statistika drūma, taču pamācoša. Papildinājumam citēju Latvijas brīvvalsts Armijas štāba kapteiņa K. Porieša atmiņas, kas bija publicētas tai pašā žurnāla «Strēlnieks» numurā: «Baltijas valstis, atrazdamās starp divām ideoloģiski vienādām varām (ar pasaules iekarošanas ambīcijām), divām lielvalstīm – Padomju Krieviju un Vāciju –, varēja pastāvēt tikai ciešā savstarpējā savienībā, nežēlojot līdzekļus modernas un spēcīgas armijas izveidošanai. Diemžēl tas netika izdarīts. Baltijas Valstu savienības izveidošana nebija nemaz tik nereāla. Vēsturē bija labi piemēri, kas pierādīja, ka vairākas tautas var ļoti labi sadzīvot un sadarboties vienā federālā valstī, piemēram, Šveice un Kanāda. Saimnieciskas telpas paplašināšana bez muitas ierobežojumiem, bet ar kopīgu saimniecības attīstības plānu, kopīgiem bruņotiem spēkiem, ar vienādu bruņojumu, vienu vadību. Rastos arī lielāki līdzekļi robežu nocietināšanai. Šāda Baltijas Valstu Savienība tika nogulēta.»
       Kādi secinājumi tiek veikti no Baltijas valstu iepriekšējām kļūdām? Šķiet, ka nopietnu pārmaiņu nav. Līdzšinējā jēlā bezmugurkaula diplomātija cieņu un respektu citos radīt nevar. Gluži otrādi. Ja jau mūs, visus trīs «bēdu brāļus», reizē okupēja un paverdzināja, tad kādēļ reizē un kopā nevaram saņemt drosmi un stingri noprasīt abām «interešu sfēru» dalītājām, «Molotova – Rībentropa» noziedzīgā pakta mantiniecēm Krievijai un Vācijai, lai beidzot likvidē abu okupāciju sekas? Ļaunuma impērijas «troņmantnieki» savā ciniskā nekaunībā vairākkārt izteikušies: «Vājos vai nu nicina, vai tos vienkārši iznīcina.»
       Bet latvieši arī ir cilvēki, kam ir cilvēktiesības dzīvot savā sentēvu zemē bez citas lielnācijas uzkundzēšanās un diktāta. Savā aklajā naidā šie interbļauri turpina ālēties un draudēt: «Gospoda, ņezabivaiķe uroki istoriji» ,«Abrene – Pitalova, Rīga būs Rigalova.» Ja vien ļautu viņiem vaļu, tad jau visa Latvija tiktu pārvērsta par Rigalovu. Bet tam tā nebūs notikt, jo ir vēl Latvijā veselīgie spēki, kas spēs apturēt ļaundara rokas. Rokas nost no Latvijas!
       Visos laikos un visur nelikumīgi iepludinātiem kolonizātoriem ir tikai vienas vienīgas likumīgas tiesības – bez ierunām atstāt kolonizēto teritoriju.

Fēlikss Čeksters,
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/17_julijs/lapa3.htm