Es atradu pasaulē brīnišķu vietu
No kuras es gribētu debesīs iet
Caur mākoņu krusu caur negaisa lietu
Es nāku šai vietā lai varētu kliegt:

Ak, atveries debess un ielaid jel mani
Šai brīdī kad jūtos tik laimīgs es te
Bet debesis klusē vien baznīcu zvani
Man debesu vārdā nozvana NĒ

Ja aiziesi laimīgs kas cietīs par tevi
Kurš izsāpēs visu kas gatavots tev
Kas aiziet grib laimīgs pār mēru mīl sevi
Tas sāpēt nav pratis vien dzīvojis sev

Ja esi tik laimīgs – tad maz esi nodots
Ja esi tik laimīgs – tad maz esi sists
Par labo ko devi – viss ļaunums nav atdots
Un pasauli pārāk mīl tavējā sirds...

Tev nāksies tur palikt un dzīvot šo dzīvi
Līdz zaudēsi visu ko pazaudēt var
Kad zaudēsi draugus, kad kauli kļūs stīvi
Kad zaudēsi skaņas kas dvēseli skar...

Tad atgriezies vēlreiz un uzrunā mani
Ja būsi šai pasaulē palicis viens
Tā runāja debess un apklusa zvani
Bij’ rudens un pasaulē smaržoja siens

Egons Pičners.