Mums, zinot krievu kopienas patiesos dzīves apstākļus Latvijā, krievu politiķa Vladimira Žirinovska vārdi preses konferencē Strasbūrā, var likties kā plānprātīga cilvēka murgi: «Ja ņirgāsities par minoritātēm Latvijā un Igaunijā, jums būs jāatbild, un pienāks laiks, kad NATO vai cita kara struktūra nolems bombardēt gan Rīgu, gan Tallinu par ņirgāšanos par minoritātēm. Tāpat kā tas notiek Kosovā, mēs (uzsvērums mans, M.L.) bombardēsim arī jūsu pilsētas.»
       Taču tie nav murgi!
       Kā uzsver laikraksta Komersant Daily, lielākā daļa līdz šim notikušo Krievijas un Baltkrievijas militāro mācību ir notikušas Baltijas valstu dēļ un vienmēr Krievijas bruņotie spēki īsā laikā sagrauj pretinieku «tā teritorijā». Savukārt V. Žirinovskis pareģo, ka jau drīzākajā laikā tiks izprovocēts etniskais konflikts (izcēlums mans, M.L.) Ukrainā ar Krimas tatāriem, starp armēņiem un azerbaidžāņiem, Gruziju un Abhāziju. Viņš izteicās, ka cilvēki esot jābrīdina no gaidāmā, lai tie varētu aizbraukt.
       V. Žirinovskim nav jābūt gaišreģim divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc ka visās valstīs, kurās otrs etnoss sasniedz 25% iedzīvotāju skaita, neizbēgami rodas etniskā spriedze, bet šai attiecībai kaut vienā noteiktā rajonā tuvojoties 50%, sākas valsts sadalīšanas process. To teicami pierāda mūsdienu notikumi Čehoslovākijā, Spānijā, Francijā, Lielbritānijā, Beļģijā, Etiopijā, Indijā, Gruzijā, Moldovā utt. Un, protams, bijušajā Dienvidslāvijā. «Ilgstoši un asiņaini konflikti, kas pārņem Horvātiju, Bosniju un Kosovu, Slovēnijai tika aiztaupīti, jo šajā valstī nav vērā ņemamu etnisko minoritāšu (izcēlums mans, M.L.), turklāt Slovēnija robežojas ar rietumvalstīm.» (M. Krūmiņš, Kara stāvoklis Dienvidslāvijā atcelts, «NRA», 25. jūn. 99. g.)
       Otrkārt, V. Žirinovskis vienkārši zina Krievijas ārpolitikas tēzes, kuras izvirzījis Krievijas «tuvās aizrobežas» doktrīnas pamatlicējs Sergejs Karaganovs. «Krievvalodīgie iedzīvotāji tas ir ne tikai pasīvs, bet arī varens Krievijas aktīvs. Galvenais – jādara viss iespējamais, lai krievvalodīgos iedzīvotājus atstātu reģionos. Ne tikai tāpēc, ka mēs nevaram sev atļauties lielu bēgļu plūsmu, bet arī tāpēc, ka mums vajag saglabāt ietekmes sviras ilgstošai perspektīvai. Kā izmantot spēku? Ja mēs sāksim izmantot spēku ar stiprākā tiesībām, tad tas ir drausmīgi. Mums vajadzīga leģitimācija...» («Diplomatičeskij vestņik», 1992. g. 21.–22. nr.)
       Prokrieviskie politiskie spēki Latvijas valdībā, kas, līdz šim būdami vairākumā, ir noklusējuši okupācijas un kolonizācijas faktu, nobremzējuši deokupāciju, dekolonizāciju (arī dzimstību) Latvijā, uzticami pilda Krievijas ārpolitikas tēzes un leģitimē «krievu minoritāti»Latvijā, tādējādi sagatavojot augsni acīmredzamajai notikumu attīstībai. Lai to ieraudzītu, nav jābūt Žirinovskim! To saprot arī plašas iedzīvotāju masas. «Salīdzinot ar pagājušo gadu, šogad palielinājies to aptaujāto skaits, kuri piekrīt, ka arī nākotnē pastāvēs savstarpēji pretrunīgas latviešu un cittautiešu kopienas. Pērn tam piekrita 45,1% latviešu, šogad – 49,4%.» («Latvijā saglabāsies divkopienu sabiedrība, «NRA», 22.06.99.)
       PSRS okupācijas laikā ar ieplūdinātajiem kolonistiem radītās divkopienas sabiedrības pārvēršana par divkopienu pilsoņu kopumu – lūk, patiesais pilsonības likuma izmaiņu un «integrācijas» nolūks! Kolonistu kā «krievu minoritātes» leģitimācija, iedzīvotāju aizvien pesimistiskākā attieksme pret fantastisko, nekur pasaulē nepiedzīvoto milzu «integrāciju» ļauj teikt, ka prokrieviskie spēki ved Latviju pretim etniskiem konfliktiem un valsts neatkarības apdraudējumam.

M. Linde
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/18_augusts/lapa2.htm