Balts sniedziņš snieg uz skujiņām
Un maigi dziedot pulksten's skan.
Mirdz šur tur ciemos ugunis
Un sirds tā laimīgi pukst man.

Man ir it kā kad paceltos
Gars augstumos, kur debess telts
Ir pulcējusi eņģeļus,
Kur āres spīd kā spožais zelts.

Es saprotu, es sajūtu,
Ka šeit uz zemes spodrība.
Tas augstākais, ko mums var dot
Un skaidram būt ir godība.

Ai, māmiņa, cik laba tu,
Tu mani baltu mazgāji,
No acīm skūpstot asaras
Man svētku drānas uztērpi.

Ai, māmiņa, vai mūžīgi
Es varēšu tāds skaidrs būt,
Jeb vai būs liktens nolēmis
Man citādam virs zemes kļūt?

Balts sniedziņš snieg uz skujiņām
Un maigi dziedot pulksten's skan
Mirdz šur tur ciemos ugunis
Un sirds pukst aplaimota man.