paldies....

Tev arī patīkamu vakaru.

Un patiesai baznīcas vienībai pietiek ar vienprātību Evaņģēlija mācībā un sakramentu pārvaldīšanā. Nav arī nepieciešams, ka cilvēku ieviestās tradīcijas, rituāli jeb ceremonijas visur būtu vienādas. Kā Pāvils saka: “Viena ticība, viena Kristība; viens visu Dievs un Tēvs..” (Ef. 4:5–6)”.

Otra definīcija atrodama Lutera sarakstītajos Šmalkaldes artikulos: “Jo katrs septiņgadīgs bērns, paldies Dievam, zina, kas ir baznīca: proti, svēti ticīgie – avis, kuras dzird sava Gana balsi.”

No šīm definīcijām ir skaidrs, ka baznīcu veido ticīgie, bet patiesu ticību rada patiess Evaņģēlija pasludinājums un pareizi, saskaņā ar Dieva gribu, pārvaldīti sakramenti. Tur, kur ir šāds patiess Evaņģēlija pasludinājums un sakramentu pārvaldīšana, tur Kristus ir klātesošs, Viņš rada cilvēkos ticību, un tur ir Viņa baznīca (Mt. 28:18–20). (sk. Evaņģēlijs, sakramenti, draudze)

Tāpat no šīm definīcijām var redzēt, ka pie būtiskajām baznīcas iezīmēm netiek pieskaitīts nekas cits – ne īpašas baznīcas institūcijas vai baznīcas ārējs izveidojums, ne noteiktas garīgas kārtas vai īpaša amatu hierarhija. Ja baznīcā ir patiess Evaņģēlijs un patiesi sakramenti, tad tai ir viss, lai tā būtu patiesa baznīca. Luteriskās ticības apliecības māca, ka ne pāvests, ne bīskapi, ne cilvēku ieviestas tradīcijas vai rituāli nepadara baznīcu par baznīcu; ja tajā nav patiesa Evaņģēlija un sakramentu, tad tā nemaz nav patiesa baznīca.