Atnāc, kad pusnakts sapņos tevi vienu es saucu!
Atnāc, kad decembra vēji man pirkstgalos dzirksteles dzēš!
Izmisums, tukšums... Es sevi pa atomiem jaucu,
un krūtīs mazs velnēns pūš dzirksteles, prieku plēš.

Atnāc, ja vari, kad ilgas ceļ dvēselē sniegavīrus,
kad plaukstās no debesīm ieripo mēnessbērns mazs.
Ar tevi kopā mēs sapņojām sapņus tik tīrus,
ka viss, kas nav noticis, liekas vien pasakas.

Atnāc! Es lūdzos, kad aizmigt man vienai tik grūti!
Atnāc! Man mežrožu tēja sen atdzisusi.
Es zinu, ka šonakt tu neguli, zinu - tu arī jūti,
ka sapņojam nomodu abi uz vienu pusi.

Atnāc, mans labais! Bez smiekliem ir dienas tik klusas,
tik skumji smej zvirbuļi, satumsis pamostas rīts,
ka negribas celties un doties uz pretējo pusi,
ja zinu - tu vari ar mani, tu vari - man līdz...

Atnāc! Es zinu - tu nāksi, kad pienāks tavs laiks,
un mežrožu tēju mēs dzersim, kad puteņi smies.
Tu nāksi... Es gaidu. Tavs skatiens bij' šorīt tik maigs,
ka gribu par visu, kas bijis, tev pateikt - paldies!

/wnk.Laimdota/