Ja nebūtu  cīņas par to, kurs ir svarīgāks, tad tam klusumam nenaktu klāt apzīmējums- spītīgi. Ir bezgala forši sēdēt kopa ar mīļoto cilvēku un klusēt- pie kamīna, pie krāsns, uz paklāja , vai atputas krēslos- kad silti ir no apziņas - mēs esam kopā. Un tur par spītību pat domas nav.

Šim klusumam nekas arī nav jäatrisina vai jämaina. Tam nav tas pa spékam. Arī cīņas par varu un taisnību šajä gadījumä nav. Atrisinät vai mainīt varam vien paši. Ja gribam. Klusums ir klusums. Més vienkärši kluséjam.. Katrs pats par sevi..un tomér-kopä..

Klusums ir vērtīgs tad, ja abi kopā klusē, bet ne aiz spītības. Spītības klusums neko neatrisinā, neko nemaina, neko nepasaka, tikai to, ka - abi spēlē spēli par varu- kurš stiprāks, kurš ilgāk izturēs- tam taisnība. Neproduktīvi, un arī diezgan bezjēdzīgi.