Klausos The Doors, prāta garozu tārpi grauž, ieklausos sevī tie ir manu domu tārpi simtiem kāju smadzenes saplēš. Sēžu, ik pa laikam raustos mūzikas ritmā, rokas mierā, lēnām acis izspiež. Trenēts skatiens, parastu asfalta piku paceļ, sviež mugurā. Upe ir aizsalusi aicina sajust ledus pieskārienu, atkal skatos, redzu acīs bailes, lūgumu, nevajag. Izstiepta roka lēni pazūd straumē tik īsu laiku cilvēks ķepurojās auksta ūdens putrā, tikai smaids. Pirmais.
    Paklausies vai tava telefona zvans vēl strādā, tu saki jā, nu tad gaidi pasaules apaļie stūri kantes pievīlēs.  
    Soļi plati, tik plati kā nelokāmas domas par pasaules kārtību, mati saskaldīti.