Ceturtai Adventes svecītei

Vakaru silti iededzu
sveču atvērtās plaukstās,
izbristas dziļās kupenas,
veroties zvaigznēs augstās.

Izrokot ceļus un taciņas,
tik daudz vārdu ir rasti,
nevajag tiltu un pāreju,
tuvojas paši krasti.

Pazūd aukstums un attālums,
krāsnī pagales smejas,
virmo tēja un uguns glāsmaina
uzsāk mežoņu dejas.

Sniega lāpsta un zābaki
atkūstot sarunājas,
siltums no Tevis un pavarda
mierā ieaijā mājas.

Klusumam dziesma pieskaras,
liesmiņas iedzirkstas acīs,
lūpas klusē, vien pieskāriens
maigumu vēlas sacīt.

Izbristas dziļās kupenas,
veroties zvaigznēs augstās,
vakaru silti iededzam
sveču atvērtās plaukstās.
/Gita Āboliņa/