Ziemassvētki ir viens no svarīgākajiem posmiem gada apritē, nozīmīgs rituāls, kam jānodrošina labklājība un saskanīga visu turpmāko darbu gaita, krāšņs mirklis ziemas vienmuļajā dienu ritējumā, un tāpēc jo vairāk gaidīts.

Lielie gada darbi ir padarīt - raža novākta, graudi izkulti un sabērti apcirkņos, rāmi un nesteidzīgi rit dienas, kurās dzīvību ienes tikai vakarēšana, kur darbs ir ne tikai rokām - vērpjot, aužot, adot, virves vijot, pakulas sukājot un koka darbus darot, bet arī galvai, prātam. Tas ir visbrīvākais laiks, kad var nodoties nostāstu un pasaku stāstīšanai, mīklu minēšanai, dziedāšanai. Tā ir arī latviešu bērna pirmā skola, te ir ko klausīties, vērā likt un prātā paturēt. Tādos vakaros dažai jaunai meitai pietinās pilni dziesmu kamoli.

Ziemassvētki iekļaujas senajā pirmskristītības agrāro kultu ciklā un tiek svinēti ziemas saulgriežu laika ap 23.decembri, kad diena ir visīsākā, bet nakts sasniegusi savu maksimālo garumu, kad saule iegriežas uz pavasara pusi.

Līdzās Ziemassvētku nosaukumam dažviet sastopams arī cits, kas attiecināms uz pirmo svētku vakaru un nakti, prot, Bluķa vakars, ķūķu (ķoču, kūķu, ķūcu) vakars. Nosaukums 'Bluķa vakars' atgādina par senu rituālu darbību - bluķa velšanu, atdarinot saules gaitu, bet 'ķūķu vakars' - par tikpat senu rituālu Ziemassvētku ēdienu izvēlē, kam bija jāveicina turība un labklājība. Taču dainās vairs tikpat kā nav saglabājušies šie senie nosaukumi, tās min vairs tikai Ziemassvētkus.

Cik tad īsti dienas svinēja Ziemassvētkus? Vai bija "Ziemassvētki trīs bāliņi: vai varbūt tomēr četri? Tautasdziesmās ir minētas trīs Ziemassvētku dienas, retāk atrodamas norādes, ka būtu bijusi ceturtā svētku diena.
Arī ticējumos ir norādes, turklāt krietni vairāk nekā dainās, par ceturtās Ziemassvētku dienas svinēšanu, jo tad vilks nenesot aitas un citus lopus. Preiļos ceturtā diena saukta par vilku dienu.
Zināmu skaidrību par to, kas varēja būt ceturtā Ziemassvētku diena, iegūstam, ja atceramies, kuras dienas nedēļā visa gada garumā tika svētītas, t.i., kad nav bijis brīv strādāt. Tā vispirms ir svētdiena, tas ir svētvakars (t.i., sestdienas vakars, vakars no sestdienas uz svētdienu, tāpēc svētvakars) un tas ir arī piektvakars (t.i., ceturtdienas vakars, vakars no ceturtdienas uz piektdienu, tāpēc piektvakars). Šajā pasvētdienā jeb piektvakarā nedrīkstēja nekādus lielus darbus darīt, jo īpaši vērpt; tā esot "meitiešu īstā svētdiena", kā mēdza sacīt Suntažos un Kastrānē.
Olupe Edīte Latviešu gadskārtu ieražas.- Rīga, 1992.
Kad druvās pabeigti ražas novākšanas darbi, kad rijās pēdēji graudi nokulti un novietoti apcirkņos, tad klāt ir svētki, kas lai daudzinātu pagājušā gada pūliņus un grūtumus, lai slavētu druvu auglību un ražu, lai sveiktu saules gaismas un siltuma atgriešanos dabā. Pavisam savādāka ir bijusi Ziemas svētku svinēšana seno latviešu sētā kā tagad.
Senā latvieša sētā neredzam tradicionālās Ziemas svētku eglītes. Nav arī tur Ziemas svētku vecīša. Un ja tagad mēs Ziemas svētkus svinam kā miera un klusuma svētkus, tad senajam latvietim tie bija līksmības un prieka pilni svētki. To, starp citu, apliecina arī Kurzemes superintendants Keinhorns XVII.g.s. savā darbā: "Reformatio gentis letticae": "Šais svētkos dienas un naktis viņi (latvieši) pavada dziesmās un dejās." Tāpat arī daudzas mūsu tautas dziesmas piemin līksmību šais svētkos:

Ziemas svētkus gaidīdams,
Lastēm daru alutiņu:
Ziemas svētku trīs naksniņas,
Visas grib līksmoties.