Šajā garlaicīgā laikā,
Kad nav, ko darīt,
Izlēmis sacerēt savu dzejoli,
Savā dzīves grāmatā.
Kad manas jūtas bez apstājam dzied,
Kad manas emocijas ir pārpildītas,
It ka man gribas daudz, ko pastatīt,
Bet... Klusēju...
Vārdi kaut kur iesprūduši.
Nakts... Telefons rokās... Īsziņa no meitenes...
Sapņi, pārdomās...
Es neko neesmu jūtis,
Bet kad nāk pārmaiņu brīdis
Tad es no kaut ka baidījos...
Man ir grūts raksturs,
Un es dažreiz netieku ar sevi galā,
Apmaldījos savas pārdomās...
No vienas puses - labi būt brīvam,
Bet no otras - man pietrūkst viņas...
Man jau četras reizes neveicās mīlestībā,
Un nākamajā es negribu mēģināt.
Tajā ir tik daudz sāpju...
Īpaši, kad man neveicās...
Viens pats gaidu lielā pilsētā,
Salstu, un uztraucos...
Randiņš, kura jau ir ieplānota naktī!
Un tas nebija sapnis, ko es redzēju Ziemassvētku naktī!.
It ka viņa rakstīja, ka cer uz Ziemassvētku brīnumu,
Bet man bija tajā laikā vienalga,
Jo manas cerības jau sen bija aizsaldēti, un miruši,
Bet viņai es atļauju cerēt...
Tieši šo un atcerējos, kad es gaidīju viņu.
Rakstot viņai pēdējo īsziņu,
Es tā un nepabeidzu,
Jo viņas mani jau satika. Divas.
Ka ieraudzīju viņus, man uzreiz siltāk palika dvēselē,
Un biju pārsteigts.
Man nebija tajā laikā nekādas attiecības,
Es viņus satiku, ka labākus draugus.
Un es kādreiz rakstīju,
Ka mana ticība mīlestībai ir zudusi,
Bet to, ko es mīlēju,
Nekad nevaru aizmirst...