Joprojām nerimstas diskusijas par okupācijas mūzeja nākotni. Izteikšu personīgās domas un priekšlikumu.
       Okupācijas mūzejs jāsaglabā nākamām paaudzēm kā lietisks pierādījums par lielvalsts tieksmi un taktiskiem un stratēģiskiem paņēmieniem, cenšoties uzkundzēties un aprīt latviešu tautu. Taču okupācijas mūzeja ēka, kas pēc ārējā apveida atgādina moderni veidotu zārku, jānojauc ne tikai tāpēc, ka disharmonē kā svešķermenis Rātslaukumā, bet arī polītiski morālu apsvērumu dēļ.
       Sešdesmitajos gados okupētās Latvijas gadadienas svinībās Rīgā «ciemojās» Padomju Krievijas okupācijas valdības vadītājs Kosigins un, taurēm skanot un bungām rībot, ar polītisku sprediķi iesvētīja zemes pleķīti paredzamajai revolūcijas mūzeja būvei un uzstādīja atcerei akmens bluķi. No šī valstsvīra iesētās ideoloģiskās sēklas Rātslaukumā izšķīlās svešķermenis ar nosaukumu – Latviešu sarkano strēlnieku muzejs. Neilgi pirms atmodas sākuma šo vietu svētīja pats Krievijas komunistu cars Gorbačovs.
       Rātslaukums ir jāattīra no fiziskiem un garīgiem okupācijas pagātnes sārņiem. Okupācijas mūzejs jāpārvieto citur. Par piemērotāko mūzeja atrašanās vietu iesaku vēsturisko Krievijas cara Pētera I namu Palasta ielā, kur savulaik, līdz pat okupantu aizbraukšanai, mitinājās Baltijas kaŗa apgabala tribunāls.
       Šajā tribunālā padomju represiju kulminācijas gados man nācās kalpot virsnieka rangā par tulku, kad troika pēc bēdīgi slavenā 1933. gada Krievijas Federācijas kriminālkodeksa 58. panta masveidā tiesāja latviešu nacionālos partizānus un disidentus. Šajā namā galvenokārt piesprieda maksimālo sodu un latviešu patriotiem izrakstīja ceļazīmes uz viņpasauli. Bijušās cara mītnes sienas ir piesātinātas ar tiesājamo mokpilnajiem pārdzīvojumiem, no tām dveš sāpes, vaidi, izmisuma saucieni un lāsti.
       Krievijas cara Pētera I nams ir noziegumu pret latviešu tautu veikšanas vieta kopš senas pagātnes, kad iekarotāju karaspēks Vidzemē izmantoja izdedzinātās zemes uzbrukuma taktiku, un šeit izvietotais mūzejs kalpotu par okupantu noziedzības pēctecības apliecinājumu.

Jānis Liepiņš
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/20_augusts/lapa3.htm