Es ticu cilvēkam savam,
   viņš noteikti kaut kur ir,
Nezinu tikai, cik gadu,
   cik jūru, cik jūdžu mūs šķir.
Reizēm šķiet - viņa balsi
   aiz kalna var sadzirdēt jau,
Tuvāk pieejot, redzu -
   cilvēka mana tur nav.
Reizēm sirds piemāna sevi
   un pati tad smeldz un sāp,
Un vēl skaudrāk kā senāk
   pēc sava cilvēka slāpst.
Un vēl ciešāk kā senāk
   savam cilvēkam tic,-
Kuram maldīgi līdzīgs
   bija tai licies kāds cits.
Svešās rokās viņu
   neiešu meklēt es, -
Lai tad neplūktas nozied
   sarkanās magones.
Vēji mēdz sacīt, ka esot
   daudzos viņš izkaisīts,
Ka no daudziem pa lāsei
   vajagot paņemt sev līdz,
Bet es gaidu un zinu -
   pat ja jāslīkst man būs -
Atnāks pēdējais vilnis,
   kopā lai samestu mūs.

Ārija Elksne

Mēs visi ticam brīnumam