Atcerieties, sniegt roku un sveikt kādu tieši šobrīd, jo kādu dienu, kad Jūs to gribēsiet, šis cilvēks var nebūt vairs līdzās.
Atvēliet laiku mīlestībai, atvēliet laiku sarunām, atvēliet laiku pārdomām.

***
Ir tik jauki apzināties, ka esam kā klints uz kuras var balstīties gan ģimene, gan draugi, bet visam diemžēl ir savas robežas...
Liec vērā, ka tie, kas kautko dara, mēdz arī kļūdīties. Bez tā neiztikt. Taču nevajag sevi par to pārāk šaustīt. Necenties analizēt, vai tas, ko Tu dari, ir tas pareizākais. Atbildi Tev pateiks priekšaa Tava sirds...
Mēs varam celties debesīs un lidot, un varam arī ļoti zemu krist,
tos vārdus pasakot, ko nevar piedot, ar kuriem ļoti sāpīgi var sist.
Un brīžos, NEKO ĻAUNU nedomājot, mēs spējam otru AIZVAINOT un PELT,
un tad ar lielu pārliecību no DARVAS mucas gribam MEDU smelt.
Jo tikai savu taisnību mēs redzam, tik savu sāpi, otra sāpi nē.
Jo cita grēks ir vienmēr labāk redzams, un akmens, mestais otra dvēselē...
un tā mēs dažrez pa dzīvi ejam, pa ceļam draugus pametot, jo cita acī skabardziņu redzot, varam paša acī baļķi nemanīt....
tik vēlāk, tad , kad mūžs jau pāri pusei, mēs sapīgi jau apjaušam,
ka vietā tur, kur mīlestība plauka, mēs redzam suņuburkšķi noziedam.