Ir skaisti tā izspēlēt dienas,
Caur mūziku dzīvot un augt,
Un neskumt, ja minorā tiecas
Tas, kam vēl ziedēt un plaukt.

Jo dziesma ir tā, kas ved tālāk,
Kad virzienus sajaucis vējš,
Un klavieru taustiņu krāsas
Domīgos bemolus dzēš.

Var mīlēt un izsāpēt īsti,
Var aizbēgt un atgriezties drīkst-
Vien spēlējot patieso dzīvi,
Nav robežu gaismai, kaut līst.

Aiz notīm skan tūkstošiem mirkļu,
Kā skatiens tās sirdsbalsi pauž,
Nav iespējams atrast vai nopirkt
Tās jūtas, ko dvēsele auž.

Kaut baltums ir ienācis matos
Un sevi jau pierādīt steidz,
Caur zvaigznēm nāk nākotne ciemos,
Ar dziesmu tā svētkos grib sveikt.

Tik daudz ir durvju, kas vērtas,
Un ziemu, kad piedzīvots sals,
Bet varbūt pats labākais tomēr
Joprojām vēl uzrakstīts nav?

(c) Agnese Līcīte, 2011